Laiks: filozofija, fizika un mūsu subjektīvā uztvere

 

Laiks... Mēs visi esam tā pakļauti, tomēr reti kad patiesi apstājamies, lai par to padomātu. Tas plūst kā upe, nepārtraukti virzoties no pagātnes uz nākotni, nesot sev līdzi mūsu pieredzes, atmiņas un dzīves. Šis noslēpumainais fenomens – laika plūdums – ir bijis interešu objekts gan filozofiem, gan zinātniekiem cauri gadsimtiem. Šajā rakstā mēs iedziļināsimies laika daudzšķautņainajā dabā, pētot, kā mēs to uztveram subjektīvi, kā par to sprieduši domātāji un kā to izskaidro fizikas likumi. Mēs apskatīsim arī to, kā laiks ietekmē mūsu identitāti, kultūru un sabiedrību kopumā.

Laika subjektīvā uztvere

Lai gan laiks objektīvi plūst vienmērīgi (vismaz saskaņā ar klasisko fiziku), mūsu personīgā pieredze par to ir ļoti subjektīva. Mēs visi esam piedzīvojuši situācijas, kad laiks "lido" vai "velkas" atkarībā no apstākļiem. Šī subjektivitāte ir saistīta ar dažādiem psiholoģiskiem un fizioloģiskiem faktoriem.

• Emocijas: Mūsu emocionālais stāvoklis spēcīgi ietekmē laika uztveri. Prieka un laimes brīžos laiks šķietami paātrinās, jo mūsu uzmanība ir pilnībā koncentrēta uz patīkamo pieredzi. Savukārt skumjas, garlaicība vai stress var likt laikam vilkties bezgalīgi lēni. Piemēram, gaidot svarīgu zvanu vai atrodoties nepatīkamā situācijā, katra minūte var šķist kā mūžība.

• Koncentrēšanās: Kad esam pilnībā iegremdēti kādā darbībā, piemēram, lasot grāmatu, spēlējot spēli vai strādājot pie interesanta projekta, mēs bieži vien "pazaudējam laika izjūtu". Šo fenomenu psihologi dēvē par "plūsmu" (flow). Plūsmas stāvoklī laiks it kā apstājas, un mēs pilnībā saplūstam ar savu nodarbi.

• Vecums: Bērnībā, kad pasaule ir pilna ar jaunām un nezināmām lietām, laiks šķiet daudz lēnāks. Katra diena ir piedzīvojumu pilna, un atmiņas par šo laiku ir daudz spilgtākas un detalizētākas. Ar gadiem, kad daudzas lietas kļūst paredzamas un rutīniskas, laiks sāk paātrināties. Mēs bieži dzirdam vecākus cilvēkus sakām: "Laiks skrien nemanot!"

• Fiziskais stāvoklis: Mūsu fiziskā veselība un labsajūta arī ietekmē laika uztveri. Slimības laikā, kad ķermenis cīnās ar slimību, laiks var vilkties ļoti lēni. Sāpes un diskomforts pastiprina laika izjūtu, liekot mums koncentrēties uz nepatīkamajām sajūtām.

• Atmiņas: Mūsu atmiņas spēlē nozīmīgu lomu laika uztverē. Atceroties pagātni, mēs bieži vien to pārveidojam, pievienojot vai atņemot detaļas. Šī pārveidošana var ietekmēt mūsu laika plūduma izjūtu, liekot mums atcerēties notikumus kā tuvākus vai tālākus, nekā tie patiesībā bija. Piemēram, spilgti un emocionāli notikumi parasti paliek atmiņā ilgāk un šķiet tuvāki, pat ja tie notikuši senākā pagātnē.

Šo subjektīvo laika uztveri var ilustrēt ar ikdienišķiem piemēriem: "Laiks lido, kad izklaidējies," "Gaidot rindā, laiks velkas lēni," vai "Brīvdienas paskrien nemanot." Šie teicieni atspoguļo mūsu kopīgo pieredzi par laika relatīvo dabu.

Filozofiskie skatījumi uz laiku

Laiks ir bijis viens no centrālajiem jautājumiem filozofijā jau kopš tās pirmsākumiem. Daudzi domātāji ir centušies izprast tā dabu, būtību un ietekmi uz cilvēka eksistenci. Šeit ir apskatīti daži nozīmīgākie filozofiskie skatījumi uz laiku:

Antīkie filozofi:

• Aristotelis (384.–322. p.m.ē.): Aristotelis definēja laiku kā "kustības skaitu attiecībā pret pirmo un pēdējo" ( Physics , IV, 11, 219b1–2). Viņš uzskatīja, ka laiks ir cieši saistīts ar pārmaiņām un kustību. Bez pārmaiņām nebūtu arī laika. Laiks ir nepārtraukts un mērāms, un tas ir nepieciešams, lai mēs varētu uztvert notikumu secību.
  
  
• Platons (ap 428.–348. p.m.ē.): Platons savā mācībā par ideju pasauli uzskatīja laiku par "kustīgu mūžības attēlu" ( Timaeus , 37d). Viņš uzskatīja, ka patiesā realitāte pastāv ideju pasaulē, kas ir mūžīga un nemainīga, bet laiks ir tikai šīs mūžības atspulgs materiālajā pasaulē.
  
  
• Svētais Augustīns (354.–430. m.ē.): Augustīns savā slavenajā darbā "Atzīšanās" (" Confessions ") dziļi reflektē par laika dabu. Viņš uzdeva jautājumu: "Kas tad ir laiks? Ja neviens man to nejautā, es zinu; ja es gribu to paskaidrot jautātājam, es nezinu." Šis citāts lieliski ilustrē laika grūti aptveramo dabu. Augustīns arī pētīja pagātnes, tagadnes un nākotnes attiecības, uzsverot tagadnes nozīmi kā robežpunktu starp abiem pārējiem.

Jauno laiku un mūsdienu filozofi:

• Henrijs Bergsons (1859.–1941.): Bergsons ieviesa jēdzienu "ilgums" ( durée ), kas apzīmē subjektīvo, nepārtraukto laika pieredzi, kas atšķiras no mehāniskā, mērāmā laika. Viņš uzskatīja, ka īstais laiks ir iekšējs un nepārtraukts plūdums, ko mēs piedzīvojam savā apziņā.
  
  
• Imanuels Kants (1724.–1804.): Kants uzskatīja laiku par apriori uztveres formu, kas ir iedzimta mūsu prātā. Viņš apgalvoja, ka mēs nevaram uztvert pasauli ārpus laika un telpas kategorijām. Laiks ir nepieciešams priekšnoteikums jebkādai pieredzei.
  
  
• Pauls Rikērs (1913.–2005.): Rikērs savā darbā "Laiks un stāstījums" (" Temps et récit ") pētīja laika un naratīva (stāstījuma) saistību. Viņš apgalvoja, ka stāsti palīdz mums strukturēt un saprast laiku, piešķirot tam jēgu un secību.

Šie ir tikai daži piemēri no daudzajiem filozofiskajiem skatījumiem uz laiku. Katrs no šiem domātājiem ir sniedzis savu unikālo ieguldījumu laika izpratnē, palīdzot mums dziļāk izprast šo sarežģīto un noslēpumaino fenomenu.

"Laiks ir kā upe. Tu nekad nevari pieskarties vienam un tam pašam ūdenim divreiz, jo plūdums, kas ir pagājis, nekad neatgriezīsies."

 - Heraklīts (bieži kļūdaini piedēvēts citam autoram)

Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka ne visi filozofi ir piekrituši šiem viedokļiem. Ir bijuši arī tādi domātāji, kuri laiku ir interpretējuši no atšķirīgas vai pat pretējas perspektīvas. Šie pretējie viedokļi bagātina mūsu izpratni par laika sarežģīto dabu un liek mums apšaubīt savus pieņēmumus.

• Parmenīds un Eleātiešu skola: Pretstatā Heraklītam, kurš sludināja nepārtrauktu plūsmu un pārmaiņas, Parmenīds apgalvoja, ka pārmaiņas ir ilūzija. Viņš uzskatīja, ka patiesā realitāte ir nemainīga un mūžīga, tātad laiks kā pārmaiņu mērs ir neīsts. Viņa sekotāji, eleātieši, piemēram, Zenons no Elejas, izstrādāja slavenus paradoksus, piemēram, Ahilleja un bruņurupuča paradoksu, lai pierādītu, ka kustība un līdz ar to arī laiks ir loģiski neiespējami. Šie paradoksi izaicināja tradicionālo izpratni par laiku un telpu, liekot domāt par to, kā mēs uztveram kustību un pārmaiņas.

• Skeptiķi: Antīkajā Grieķijā skeptiķi apšaubīja jebkādu drošu zināšanu iespējamību, ieskaitot zināšanas par laiku. Viņi apgalvoja, ka mūsu uztvere ir subjektīva un mēs nevaram būt pilnībā pārliecināti par laika patieso dabu. Šis skatījums uzsver uztveres ierobežotību un aicina mūs būt piesardzīgiem jebkādu absolūtu apgalvojumu izteikšanā par laiku.

• Frīdrihs Nīče: Lai gan Nīče nav tieši veltījis daudz darbu laika analīzei, viņa ideja par "mūžīgo atgriešanos" piedāvā provokatīvu skatījumu. Šī ideja apgalvo, ka laiks ir ciklisks un visi notikumi atkārtojas bezgalīgi daudz reižu. Tas ir pilnīgā pretrunā ar lineāro laika uztveri, kas ir dominējošā Rietumu kultūrā. Šī ideja var tikt interpretēta dažādi, bet tā noteikti liek mums padomāt par laika bezgalību un mūsu vietu tajā.

• Austrumu filozofijas: Ir vērts pieminēt arī Austrumu filozofijas, piemēram, budismu un hinduismu, kurās laiks bieži tiek uztverts kā ciklisks vai pat iluzorisks ( Maya hinduismā). Šajās tradīcijās tiek uzsvērta tagadnes nozīme un atbrīvošanās no laika ierobežojumiem, kas ir atšķirīgs skatījums no Rietumu uzsvara uz pagātni, tagadni un nākotni kā lineāru progresu.
  
  

Laiks fizikā

Fizika piedāvā objektīvu skatījumu uz laiku, mēģinot to kvantificēt un izskaidrot ar matemātisku formulu palīdzību. No klasiskās mehānikas līdz mūsdienu relativitātes teorijai un kvantu fizikai, mūsu izpratne par laiku ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas.

• Klasiskā mehānika: Īzaka Ņūtona klasiskajā mehānikā laiks tika uzskatīts par absolūtu un vienmērīgi plūstošu neatkarīgi no novērotāja vai notikumiem. Laiks bija kā lineāra ass, uz kuras notika visi fiziskie procesi. Šī izpratne par laiku bija intuitīva un atbilda ikdienas pieredzei.

• Einšteina relativitātes teorija: 20. gadsimta sākumā Alberts Einšteins ar savu speciālo un vispārīgo relativitātes teoriju radikāli mainīja mūsu izpratni par laiku.

• Speciālā relativitātes teorija (1905): Šī teorija ieviesa laika relativitātes jēdzienu, kas nozīmē, ka laika plūdums ir atkarīgs no novērotāja kustības ātruma. Jo ātrāk objekts kustas, jo lēnāk tam plūst laiks attiecībā pret nekustīgu novērotāju. Šo fenomenu sauc par laika dilatāciju. Speciālā relativitātes teorija arī apvienoja laiku un telpu vienotā četru dimensiju struktūrā, ko sauc par laiktelpu.
  
  
• Vispārīgā relativitātes teorija (1915): Šī teorija paplašināja speciālo relativitātes teoriju, iekļaujot gravitāciju. Tā apgalvo, ka gravitāte nav spēks, bet gan laiktelpas izliekums, ko rada masīvi objekti. Līdz ar to laika plūdums ir atkarīgs arī no gravitācijas lauka stipruma. Jo stiprāks gravitācijas lauks, jo lēnāk plūst laiks. Šo efektu sauc par gravitācijas laika dilatāciju.
  
  
• Laika bulta: Termodinamikas otrais likums, kas apgalvo, ka slēgtā sistēmā entropija (nesakārtotība) vienmēr pieaug, ievieš jēdzienu par "laika bultu". Tas nozīmē, ka laiks plūst vienā virzienā – no pagātnes uz nākotni, un to nosaka entropijas pieaugums. Mēs nekad neredzēsim, ka saplīsusi krūze pati no sevis saliktos atpakaļ, jo tas būtu pretrunā ar termodinamikas otro likumu.

• Kvantu fizika un laiks: Kvantu fizika piedāvā vēl sarežģītāku skatījumu uz laiku. Kvantu līmenī laiks var uzvesties ļoti neintuitīvi. Dažas teorijas pat pieļauj iespēju par "laika cilpām" vai citām eksotiskām parādībām. Tomēr kvantu fizikas izpratne par laiku joprojām ir attīstības stadijā un tiek aktīvi pētīta.

Atšķirīga laika uztvere vēsturē un kultūrās

Laika uztvere un tā organizēšana ir cieši saistīta ar kultūru, sabiedrības vērtībām un tās ekonomisko un tehnoloģisko attīstību. Dažādās vēstures periodos un dažādās kultūrās laiks ir ticis uztverts ļoti atšķirīgi.

• Senās kultūras: Daudzas senās kultūras, piemēram, maiji un acteki Mezoamerikā, kā arī senie ēģiptieši, uztvēra laiku cikliski. Viņu laika izpratne bija cieši saistīta ar dabas ritmiem, astronomiskajiem novērojumiem un lauksaimniecības cikliem. Viņi izmantoja sarežģītus kalendārus, lai paredzētu sezonas, plūdus un citus dabas notikumus. Laiks tika uztverts kā atkārtojošos ciklu virkne, kur pagātne, tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas. Piemēram, maiju kalendārs bija balstīts uz vairākiem savstarpēji saistītiem cikliem, kas aptvēra gan īsus, gan ļoti garus laika periodus.

• Pirmsindustriālā sabiedrība: Pirmsindustriālajā Eiropā un citās pasaules daļās laika mērīšana bija mazāk precīza un vairāk balstīta uz dabas ritmiem un ikdienas aktivitātēm. Cilvēki mērīja laiku ar saules pulksteņiem, ūdens pulksteņiem vai vienkārši pēc saules stāvokļa debesīs. Darba diena bija saistīta ar saullēktu un saulrietu, un laika izjūta bija vairāk "notikumu orientēta" nekā "pulksteņa orientēta". Piemēram, cilvēki varēja teikt: "Mēs tiksimies, kad gailis dziedās otro reizi" vai "Kad saule būs virs lielā koka."

• Mūsdienu sabiedrība: Industriālā revolūcija un tehnoloģiju attīstība radikāli mainīja laika uztveri. Precīza laika mērīšana kļuva arvien svarīgāka, lai koordinētu darbu rūpnīcās, transportu un citus sabiedriskās dzīves aspektus. Pulkstenis kļuva par dominējošo laika mērinstrumentu, un laika izjūta kļuva lineāra un "pulksteņa orientēta". Mūsdienu sabiedrībā bieži valda steiga un laika trūkums, un laiks tiek uztverts kā ierobežots resurss, kas ir jāizmanto efektīvi.

• Kultūras piemēri: Dažādās kultūrās ir atšķirīgas normas un tradīcijas, kas saistītas ar laiku. Piemēram, dažās kultūrās ir pieņemts kavēt uz tikšanos, savukārt citās punktualitāte tiek uzskatīta par ļoti svarīgu. Dažās kultūrās laiks tiek uztverts kā elastīgs un mainīgs, savukārt citās tas ir stingri strukturēts un plānots. Piemēram, dažās Āfrikas kultūrās laiks bieži tiek uztverts kā "notikumu orientēts", kas nozīmē, ka notikumi notiek tad, kad tie notiek, nevis pēc iepriekš noteikta grafika.
  
  

Piemēri cilvēkiem ar atšķirīgu laika uztveri:

• Šamaņi un garīgie praktiķi: Dažās kultūrās šamaņi un garīgie praktiķi praktizē "laika ceļošanu" transa stāvokļos, kas liecina par atšķirīgu laika uztveri un spēju uztvert laiku ārpus ierastajiem rāmjiem.
  
  
• Cilvēki ar neiroloģiskiem stāvokļiem: Cilvēkiem ar tādām neiroloģiskām iezīmēm kā autisms vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (ADHD) var būt atšķirīga laika uztvere. Piemēram, cilvēkiem ar ADHD var būt grūtības ar laika plānošanu un laika izjūtu.
  
  

Laika ietekme uz cilvēku

Laiks mūs ietekmē daudzējādi – gan individuāli, gan kolektīvi. Tas ietekmē mūsu identitāti, attiecības, sabiedrību un kultūru.

Paaudžu atšķirības

Katra paaudze piedzīvo laiku savādāk, un to ietekmē gan vēsturiskais konteksts, gan tehnoloģiju attīstība. Piemēram:

• Baby Boomers (dzimuši ap 1946.–1964. gadu): Šī paaudze ir piedzīvojusi strauju ekonomisko izaugsmi un sociālās pārmaiņas. Viņu laika izjūtu bieži vien raksturo stabilitāte un tradīcijas.
  
  
• X paaudze (dzimuši ap 1965.–1980. gadu): Šī paaudze ir augusi pārmaiņu un neziņas laikā. Viņu laika izjūtu bieži vien raksturo neatkarība un pielāgošanās spēja.
  
  
• Milleniāļi (dzimuši ap 1981.–1996. gadu): Šī paaudze ir uzaugusi digitālajā laikmetā. Viņu laika izjūtu bieži vien raksturo ātrums, savienotība un daudzuzdevumu veikšana.
  
  
• Z paaudze (dzimuši ap 1997.–2012. gadu): Šī paaudze ir dzimusi laikmetā, kad internets un viedtālruņi ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Viņu laika izjūtu bieži vien raksturo digitālā vide, īsi uzmanības noturēšanas intervāli un vēlme pēc autentiskuma.
  
  

Tehnoloģiju attīstība, piemēram, internets, sociālie mediji un viedtālruņi, ir ievērojami ietekmējusi mūsu laika uztveri, padarot to ātrāku, fragmentētāku un globālāku.

Personīgā laika pieredze

Katram cilvēkam ir unikāla laika pieredze, ko ietekmē gan iekšēji, gan ārēji faktori. Šī pieredze veidojas no mūsu atmiņām, emocijām, pārdzīvojumiem un attieksmes pret laiku.

• Atmiņu loma: Spilgti un emocionāli notikumi, gan pozitīvi, gan negatīvi, parasti paliek atmiņā ilgāk un ietekmē mūsu laika izjūtu. Piemēram, kāzas, bērna piedzimšana vai tuvinieka zaudējums var šķist kā notikuši pavisam nesen, pat ja ir pagājuši daudzi gadi. Savukārt rutīnas un ikdienišķi notikumi bieži vien izgaist no atmiņas, tādējādi radot sajūtu, ka laiks ir paskrējis ātri.
  
  
• Subjektīvā laika plūsma: Mūsu iekšējā laika plūsma var atšķirties atkarībā no mūsu garastāvokļa, koncentrēšanās spējām un pat fiziskā stāvokļa. Kad esam iesaistīti interesantā un saistošā nodarbē, laiks var "pazust", bet garlaicīgā vai nepatīkamā situācijā tas var vilkties ļoti lēni.
  
  
• Dzīves posmi: Mūsu laika pieredze mainās arī atkarībā no dzīves posma. Bērnībā laiks šķiet daudz lēnāks, jo pasaule ir pilna ar jaunām un nezināmām lietām. Ar gadiem, kad daudzas lietas kļūst paredzamas un rutīniskas, laiks sāk paātrināties.
  
  

Laiks kā ierobežojums un iespēja

Laiks ir ierobežots resurss, un šī apziņa var mūs ietekmēt dažādos veidos.

• Laika ierobežojums kā motivācija: Apziņa, ka laiks ir ierobežots, var mūs motivēt dzīvot pilnvērtīgāk, sasniegt savus mērķus un izmantot katru mirkli. Tā var mudināt mūs noteikt prioritātes un koncentrēties uz to, kas mums patiešām ir svarīgs.
  
  
• Laika spiediens un stress: Savukārt laika trūkums un pastāvīgs steigas stāvoklis var radīt stresu, trauksmi un pat veselības problēmas. Mūsdienu sabiedrībā, kur valda ātrs dzīves temps un daudz prasību, laika spiediens ir kļuvis par izplatītu problēmu.
  
  
• Laiks kā iespēja attīstībai: No otras puses, laiks sniedz mums arī iespējas – iespēju mācīties, augt, attīstīties un sasniegt savus mērķus. Katrs jauns laika posms piedāvā mums jaunas iespējas un izaicinājumus.
  
  

Laika ietekme uz veselību

Laika apstākļi un laika izjūta var ietekmēt gan mūsu fizisko, gan garīgo veselību.

• Meteosensitivitāte: Daudzi cilvēki ir jutīgi pret laikapstākļu izmaiņām, piemēram, atmosfēras spiediena, temperatūras vai mitruma svārstībām. Šīs izmaiņas var izraisīt galvassāpes, locītavu sāpes, nogurumu, miega traucējumus un citus simptomus.
  
  
• Sezonālais afektīvais traucējums (SAD): Saules gaismas trūkums ziemas mēnešos var izraisīt sezonālo afektīvo traucējumu, kas izpaužas kā nomāktība, enerģijas trūkums un interešu zudums.
  
  
• Hronisks stress un laika spiediens: Pastāvīgs laika spiediens un stress var negatīvi ietekmēt sirds un asinsvadu sistēmu, imunitāti un citus veselības aspektus.
  
  

Sociālais laiks

Sabiedrībā ir noteiktas normas un gaidas, kas saistītas ar laiku un tā izmantošanu.

• Darba laiks un brīvais laiks: Sabiedrība nosaka, cik daudz laika mēs pavadām darbā un cik daudz mums ir brīva laika. Šis sadalījums ietekmē mūsu dzīvesveidu, attiecības un labsajūtu.
  
  
• Kultūras tradīcijas un svētki: Dažādas kultūras atzīmē dažādus svētkus un tradīcijas, kas saistītas ar laika ritējumu, piemēram, Jauno gadu, Ziemassvētkus vai citus nozīmīgus notikumus. Šie svētki un tradīcijas stiprina sociālās saites un veido kopīgu laika izjūtu.
  
  
• Sociālā sinhronizācija: Sabiedrība arī prasa noteiktu sociālo sinhronizāciju, piemēram, punktualitāti, ievērojot noteiktus laika grafikus un termiņus. Šī sinhronizācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības funkcionēšanu.

⏲⏲⏲

Šajā rakstā mēs esam iedziļinājušies laika daudzšķautņainajā dabā, aplūkojot to no dažādiem skatupunktiem – subjektīvās pieredzes, filozofijas un fizikas. Mēs esam redzējuši, ka laiks nav vienkāršs un nemainīgs lielums, bet gan sarežģīts fenomens, ko ietekmē gan iekšēji, gan ārēji faktori.

Mēs secinājām, ka laika uztvere ir ļoti subjektīva un atkarīga no mūsu emocijām, koncentrēšanās spējām, vecuma, fiziskā stāvokļa un atmiņām. Mēs arī aplūkojām, kā dažādi filozofi ir interpretējuši laiku, sākot no antīkajiem domātājiem līdz mūsdienu eksistenciālistiem, un atklājām, ka pastāv daudz atšķirīgu viedokļu par laika dabu un būtību.

Fizika mums atklāja laika relatīvo dabu un tā saistību ar telpu, gravitāciju un entropiju. Einšteina relativitātes teorija radikāli mainīja mūsu izpratni par laiku, parādot, ka tas nav absolūts, bet gan relatīvs lielums.

Mēs arī apskatījām, kā laika uztvere ir atšķirīga dažādās kultūrās un vēstures periodos, un kā tehnoloģiju attīstība ir ietekmējusi mūsu laika izjūtu. Mēs sapratām, ka laiks ietekmē mūs visus – gan individuāli, gan kolektīvi, ietekmējot mūsu identitāti, attiecības, sabiedrību un kultūru.

Nav vienas pareizas vai universālas atbildes uz jautājumu, kas ir laiks. Tas ir gan objektīvs lielums, ko mēra fizika, gan subjektīva pieredze, ko piedzīvo katrs no mums. Laiks ir gan ierobežojums, gan iespēja – tas mudina mūs dzīvot pilnvērtīgāk, vienlaikus radot arī spiedienu un stresu.

Citāti par laiku

Šajā sadaļā apkopoti daži spilgti un iedvesmojoši citāti par laiku, kas atspoguļo tā daudzšķautņaino dabu un ietekmi uz mūsu dzīvi:

"Laiks ir ilūzija, lai gan ļoti noturīga."

– Alberts Einšteins. 

"Laiks, ko mēs izbaudām, ir vienīgais laiks, kas mums ir."

– Zen teiciens. 

"Laiks ir visvērtīgākā lieta, ko cilvēks var iztērēt." 

– Teofrasts. 

"Laiks ir bez maksas, bet nenovērtējams. Tu vari to baudīt, bet tas nekad tev nepiederēs. Laiku nevar nopirkt par naudu." 

- Nezināms autors. 

"Labākais laiks koka stādīšanai bija pirms 20 gadiem. Otrs labākais laiks ir šodien."

 – Ķīniešu sakāmvārds. 

"Nekad neatliec uz rītdienu to, ko vari izdarīt šodien." 

– Bendžamins Franklins. 

"Pagātne ir pagājusi. Nākotne vēl nav pienākusi. Ir tikai tagadne." 

– Buda. 

"Laiks ir kā upe. Tu nekad nevari pieskarties vienam un tam pašam ūdenim divreiz, jo plūdums, kas ir pagājis, nekad neatgriezīsies." 

– Heraklīts. 

"Laiks ir visgudrākais padomdevējs." 

– Perikls. 

"Laiks - labākais tiesnesis visās lietās." 

– Nezināms autors.