Sokrats – kritiskās domāšanas pamatlicējs un Rietumu filozofijas tēvs

Attēls: Bust of Socrates — foto © AnitaGoogle2003, avots: Wikimedia Commons, licence: CC BY-SA 4.0

Mūsdienu pasaulē, kur informācijas ir vairāk nekā jebkad agrāk, spēja uzdot pareizos jautājumus kļūst svarīgāka par gatavām atbildēm. Tieši šo prasmi pirms vairāk nekā 2400 gadiem iemiesoja sengrieķu filozofs Sokrats. Viņš nemācīja dogmas, nerakstīja traktātus un nepiedāvāja gatavas patiesības – viņš mācīja domāt.

Sokratu bieži dēvē par Rietumu filozofijas tēvu, taču viņa patiesā nozīme slēpjas ne tikai vēsturē. Viņa idejas par kritisko domāšanu, pašizziņu un morālo atbildību ir pārsteidzoši aktuālas arī mūsdienās – laikmetā, kurā cilvēks ik dienu saskaras ar informācijas pārbagātību, viedokļu sadursmi un manipulāciju.

Kas bija Sokrats?

Sokrats bija sengrieķu filozofs, kurš dzīvoja Atēnās 5. gadsimtā pirms mūsu ēras – laikā, kad pilsēta piedzīvoja savu politisko un kultūras uzplaukumu. Atšķirībā no daudziem citiem antīkās filozofijas pārstāvjiem, Sokrats neatstāja aiz sevis rakstiskus darbus. Par viņu mēs galvenokārt uzzinām no viņa skolnieku – Platons un Ksenofonta – rakstītā, kā arī no Aristofāna literārajām interpretācijām.

Sokrata filozofija bija vērsta nevis uz dabas skaidrojumu vai kosmoloģiju, bet uz cilvēku: viņa domāšanu, vērtībām, tikumu un spēju dzīvot jēgpilnu dzīvi.

Delfu orākula pareģojums – Sokrata misijas sākums

Viens no nozīmīgākajiem stāstiem, kas palīdz saprast Sokrata filozofijas būtību, ir saistīts ar Delfu orākuls. Kāds no Sokrata draugiem orākulam vaicāja, vai pastāv gudrāks cilvēks par Sokratu. Atbilde bija nepārprotama – nē, gudrāka nav.

Pats Sokrats šo pareģojumu uzņēma ar neticību. Lai to pārbaudītu, viņš sāka uzrunāt cilvēkus, kurus sabiedrība uzskatīja par gudriem – politiķus, dzejniekus, amatniekus. Sarunās viņš atklāja, ka daudzi no viņiem domā, ka zina, bet patiesībā nespēj pamatot savus uzskatus.

Tieši šeit dzima atziņa, kas vēlāk tika formulēta kā: “Es zinu, ka es neko nezinu.” Nevis kā pašpazemošanās, bet kā intelektuāla godīguma apliecinājums.

Sokrata dzīvesveids un personība

Askētiskais dzīvesveids

Sokrats apzināti izvēlējās vienkāršu dzīvi. Viņš neuzkrāja bagātību, nēsāja pieticīgu apģērbu un neuzskatīja materiālos labumus par dzīves mērķi. Viņa skatījumā pārmērīga pieķeršanās naudai un statusam traucē cilvēkam domāt skaidri un rīkoties tikumīgi.

Izskats, ironija un raksturs

Avoti Sokratu apraksta kā cilvēku ar neparastu izskatu, taču tieši viņa asprātība un Sokratiskā ironija padarīja viņu neaizmirstamu. Tas bija viņa "firmas stils" – Sokrats sarunās bieži izlikās par nezinātāju, uzdodot šķietami vienkāršus vai pat naivus jautājumus. Šāda taktika mudināja oponentu sākt runāt un pašam sapīties savos argumentos, beigās saprotot, ka viņa zināšanas ir tikai virspusējas. Šāds intelektuāls humors lieliski parādīja, cik trausla ir cilvēku šķietamā pārliecība par savu gudrību.

Sokratiskā metode – domāšanas instruments

Jautājumu uzdošana kā ceļš uz patiesību

Sokratiskā metode balstās uz secīgu, mērķtiecīgu jautājumu uzdošanu. Tās mērķis nav oponenta pazemošana, bet gan domāšanas aktivizēšana. Šī metode atklāj pretrunas cilvēka uzskatos un palīdz nonākt pie dziļākas izpratnes.

Tā palīdz atklāt arī tās domāšanas kļūdas, kuras mūsdienās psiholoģijā dēvē par kognitīvajām novirzēm jeb aizspriedumiem.

“Es zinu, ka es neko nezinu” – intelektuāls godīgums

Sokrats uzskatīja, ka gudrības sākums ir savas nezināšanas atzīšana. Cilvēks, kurš ir pārliecināts par savu absolūto zināšanu, pārstāj mācīties. Šī atziņa ir īpaši aktuāla arī mūsdienās.

Sokrata “daimonions” – iekšējā balss vai sirdsapziņa

Sokrats bieži pieminēja savu daimonionu – iekšēju balsi, kas viņu brīdināja, kad viņš grasījās rīkoties nepareizi. Šī balss nekad nenorādīja, ko darīt, bet gan apturēja no nepareizas rīcības.

Mūsdienu izpratnē to var salīdzināt ar sirdsapziņu vai ētisko intuīciju. Daimonions nebija pretrunā racionālai domāšanai – tas to papildināja.

Sokrata uzskati par morāli un tikumu

Sokrats uzskatīja, ka ļaunums rodas no nezināšanas. Ja cilvēks patiesi saprot, kas ir labs, viņš arī rīkosies labi. Tādēļ pašizziņa un izglītība viņa filozofijā bija cieši saistītas ar morāli.

Sokrata tiesa un nāve

Atēnu “dundurs” – kāpēc Sokrats kaitināja sabiedrību

Sokrats sevi salīdzināja ar dunduru, kas dzeļ “slinkam zirgam” – Atēnu valstij –, lai tā neieslīgtu pašapmierinātībā. Viņa kritika nebija vērsta uz sagraušanu, bet uz modināšanu.

Šī nostāja padarīja viņu bīstamu varai. Apsūdzēts bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā, Sokrats atteicās bēgt un pieņēma nāves spriedumu, cienot likumus pat tad, kad tie bija netaisnīgi. Sokrats tika notiesāts uz nāvi, izdzerot kausu ar indi – hemloku (ārkārtīgi indīga auga ekstrakts, ko Atēnās izmantoja oficiālai nāvessoda izpildei).

Mīti un patiesība par Sokratu

Mīts: Sokrats bija nabadzīgs, jo bija dīkdienis.
Patiesība: Viņš bija karavīrs Peloponēsas karā un akmeņkalis pēc profesijas. Nabadzība bija apzināta izvēle.

Mīts: Sokrats ienīda demokrātiju.
Patiesība: Viņš kritizēja tās trūkumus, bet cienīja likumus tik ļoti, ka neizvēlējās bēgšanu.

Sokrata ietekme uz filozofiju

Sokrata idejas būtiski ietekmēja Platona domāšanu, bet caur Platonu – arī Aristotelis filozofiju. Šī intelektuālā ķēde veidoja pamatu Rietumu filozofijas tradīcijai.

Ko mūsdienu cilvēks var mācīties no Sokrata?

• kritiski izvērtēt informāciju,
• uzdot jautājumus, nevis akli pieņemt autoritātes,
• iepazīt sevi un savas vērtības,
• uzņemties morālu atbildību par saviem lēmumiem.

Sokrata aicinājums iepazīt sevi un apzināt savas domāšanas robežas sasaucas arī ar mūsdienu psiholoģiju, piemēram, ar Karla Gustava Junga skatījumu uz cilvēka psihi un iekšējiem procesiem.

Mūsdienu informatīvajā telpā Sokrata pieeja – apšaubīt populārus viedokļus un meklēt argumentētu patiesību – ir īpaši svarīga sociālo mediju radītās polarizācijas apstākļos.

Sokratiskā metode ikdienā – piemērs sarunā ar bērnu

Sokratiskā metode nav paredzēta tikai filozofiem vai akadēmiķiem. Tā ļoti labi strādā arī ikdienas sarunās, īpaši ar bērniem.

Piemēram, ja bērns saka: “Man nekas nesanāk”, pieaugušais bieži cenšas uzreiz mierināt vai pārliecināt, ka tā nav taisnība. Taču Sokratiskā pieeja darbojas citādi – tā uzdod jautājumus.

“Vai tiešām nekas nesanāk?”

“Vai vari atcerēties kaut ko, kas izdevās vakar vai pagājušajā nedēļā?”

“Kas tajā reizē bija citādi?”

Šādi jautājumi nevis noliedz bērna sajūtas, bet palīdz viņam pašam pamanīt, ka absolūtais apgalvojums neatbilst realitātei. Tieši šādā veidā Sokrats centās aktivizēt domāšanu – nevis dot atbildes, bet palīdzēt tās atrast pašiem.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir Sokratiskā metode?
Sokratiskā metode ir domāšanas un dialoga veids, kas balstās uz secīgu jautājumu uzdošanu, lai cilvēks pats nonāktu pie patiesības, nevis akli pieņemtu gatavas atbildes.

Kāpēc Sokratu sauc par Rietumu filozofijas tēvu?
Sokratu uzskata par Rietumu filozofijas tēvu, jo viņš novirzīja filozofiju no dabas skaidrojumiem uz cilvēka domāšanu, morāli, ētiku un pašizziņu.

Kāpēc Sokrats nerakstīja darbus?
Sokrats uzskatīja, ka dzīvs dialogs un domāšanas process ir vērtīgāki par rakstītu tekstu, jo patiesība rodas sarunā, nevis gatavos apgalvojumos.

Noslēgums

Sokrats neatstāja grāmatas, bet atstāja domāšanas veidu. Viņa mantojums nav zināšanu kopums, bet prasme apšaubīt, domāt un meklēt patiesību pašiem. Tieši tāpēc Sokrats joprojām ir aktuāls arī 21. gadsimtā.