Kāpēc krakšķ kauli? Pilnīgs ceļvedis par locītavu "simfoniju"

Vai atceries to reizi, kad izstaipīji muguru pēc garas sēdēšanas vai vienkārši pakrakšķināji pirkstus un atskanēja tas labi pazīstamais "krakšķ"? Dažiem šī skaņa šķiet patīkama un atbrīvojoša, citiem tā var šķist kaitinoša vai pat satraucoša. Bet vai esi kādreiz patiesi aizdomājies, kas īsti notiek tavā ķermenī, kad atskan šis "klikšķis"? Kas izraisa šo locītavu "simfoniju"? Šajā bloga rakstā mēs iedziļināsimies locītavu noslēpumos un atklāsim visus "krakšķēšanas" cēloņus, atspēkojot arī dažus populārus mītus.

Kas īsti ir locītavas?

Lai saprastu, kāpēc krakšķ kauli, vispirms ir svarīgi izprast, kas ir locītavas un kā tās darbojas. Locītavas ir vietas, kur savienojas divi vai vairāki kauli, nodrošinot kustību un elastību mūsu ķermenim. Tās ir kā "eņģes" vai "savienojumi", kas ļauj mums saliekt rokas un kājas, pagriezt galvu un veikt citas kustības. Locītavu veids nosaka, cik daudz un kādā virzienā mēs varam kustēties. Ir trīs galvenie locītavu veidi:

• Vienas ass locītavas (enģveida): Šīs locītavas nodrošina kustību tikai vienā virzienā – saliekšanu un atliekšanu, līdzīgi kā durvju eņģes. Tipiski piemēri ir elkonis un ceļgals. Padomājiet par elkoni – to var saliekt un atliekt, bet ne pagriezt.

• Divu asu locītavas: Šīs locītavas nodrošina kustību divos virzienos. Piemēram, plaukstas locītava ļauj mums saliekt un atliekt plaukstu, kā arī kustināt to uz sāniem. Līdzīgi ir ar pēdas locītavu.

• Triju asu (daudzasu, lodveida) locītavas: Šīs ir viskustīgākās locītavas, kas nodrošina kustību gandrīz visos virzienos. Pleca un gūžas locītavas ir spilgti piemēri. Tās ļauj mums kustināt roku vai kāju uz priekšu, atpakaļ, uz sāniem un arī rotēt.
  
  

Locītavu uzbūve - sarežģīts mehānisms:

Katra locītava ir sarežģīta struktūra, kas sastāv no vairākiem elementiem, kas darbojas kopā, lai nodrošinātu vienmērīgu un nesāpīgu kustību:

• Kauli: Tie veido locītavas skeletu un nodrošina stabilitāti. Kaulu galus, kas iesaistīti locītavā, sauc par locītavvirsmu.
  
  
• Skrimšļi: Gluda, elastīga audu kārta, kas pārklāj kaulu galus locītavās. Skrimslis nodrošina vienmērīgu slīdēšanu starp kauliem, samazinot berzi un amortizējot triecienus. Tas ir kā "amortizators" locītavā.
  
  
• Sinoviālā membrāna: Iekšējais locītavas apvalks, kas ražo sinoviālo šķidrumu.
  
  
• Sinoviālais šķidrums: Biezs, viskozs šķidrums, kas atrodas locītavas dobumā. Tas ieeļļo locītavu, nodrošina barības vielas skrimšļiem un palīdz amortizēt triecienus. Tā ir kā "eļļa" locītavā.
  
  
• Saites: Spēcīgi saistaudi, kas savieno kaulus un stabilizē locītavu, ierobežojot pārmērīgu kustību un novēršot tās izmežģīšanu.
  
  
• Cīpslas: Saista muskuļus ar kauliem, nodrošinot kustību. Kad muskulis saraujas, cīpsla velk kaulu, tādējādi notiek kustība locītavā.
  
  

Kāpēc tad krakšķ? 

Tagad, kad esam iepazinušies ar locītavu uzbūvi, varam pievērsties galvenajam jautājumam – kāpēc tad īsti krakšķ kauli? Ir vairāki iemesli, kas var izraisīt šo skaņu:

1. Gāzes burbuļi sinoviālajā šķidrumā: Šis ir visizplatītākais un visbiežāk minētais iemesls. Locītavu iekšpusē esošajā sinoviālajā šķidrumā ir izšķīdušas dažādas gāzes, galvenokārt slāpeklis (N2), kā arī oglekļa dioksīds (CO2) un skābeklis (O2). Kustību laikā, īpaši strauji izstiepjot vai saliecot locītavu, spiediens locītavā strauji mainās. Samazinoties spiedienam, izšķīdušās gāzes izdalās no šķidruma, veidojot sīkus burbuļus. Šo procesu sauc par kavitāciju. Plīstot šiem burbuļiem, atskan raksturīgā krakšķoša vai klikšķoša skaņa. Process ir līdzīgs tam, kas notiek, atverot gāzētu dzērienu – samazinoties spiedienam pudelē, izdalās gāze un dzirdams šņāciens. Interesanti, ka pēc vienas krakšķēšanas reizes paiet zināms laiks (aptuveni 15-30 minūtes), līdz locītava atkal var "nokrakšķēt". Tas ir tādēļ, ka nepieciešams laiks, lai gāzes atkal izšķīstu sinoviālajā šķidrumā un izveidotos jauni burbuļi.
   
   
2. Cīpslu vai saišu kustība pāri kaulam (Pārslīdēšana): Kustību laikā cīpslas (kas savieno muskuļus ar kauliem) vai saites (kas savieno kaulus savā starpā) var nedaudz pārvietoties un "pārlekt" pāri kaula izcilnim vai citai anatomiskai struktūrai locītavas tuvumā. Šī "pārslīdēšana" var radīt krakšķošu, klikšķošu vai pat "sprādzienam" līdzīgu skaņu. Šis fenomens biežāk notiek lielākās locītavās, piemēram, ceļos (īpaši pieceļoties no tupus stāvokļa), plecos (rotējot roku) vai gūžās (staipoties). Dažreiz šī kustība var būt saistīta ar nelielu diskomfortu vai pat īslaicīgām sāpēm, bet parasti tas nav bīstami.
   
   
3. Locītavu virsmu nelīdzenumi (Skrimšļa nodilums): Ja skrimslis, kas pārklāj kaulu galus locītavās, ir nedaudz nelīdzens, bojāts vai nodilis (piemēram, osteoartrīta gadījumā, kas ir izplatīta locītavu slimība, kuras rezultātā skrimslis pakāpeniski nodilst), kaulu virsmas var berzties viena pret otru, radot krakšķošu, rīvējošu vai pat "smilšu čirkstēšanai" līdzīgu skaņu. Šajā gadījumā krakšķēšana bieži vien ir saistīta ar sāpēm, stīvumu un ierobežotu kustību locītavā, īpaši pēc ilgstošas atpūtas vai slodzes. Šāda veida krakšķēšana var būt brīdinājuma signāls par locītavu problēmām un prasa medicīnisku konsultāciju.
   
   
4. Pēc traumas vai operācijas (Rētaudi): Pēc locītavas traumas (piemēram, sastiepuma, izmežģījuma vai lūzuma) vai operācijas var veidoties rētaudi vai citas izmaiņas locītavas struktūrā. Šie rētaudi var ierobežot locītavas kustību un izraisīt krakšķēšanu kustību laikā. Šāda veida krakšķēšana parasti ir pārejoša un mazinās, rētaudiem sadzīstot un locītavai atjaunojoties. Tomēr, ja krakšķēšana ir saistīta ar sāpēm vai ierobežotu kustību, jākonsultējas ar ārstu.
   
   

Fakts par pirkstu krakšķināšanu un artrītu:

Ilgus gadus sabiedrībā pastāvēja plaši izplatīts uzskats, ka pirkstu krakšķināšana ir kaitīga locītavām un var izraisīt artrītu – hronisku locītavu iekaisumu, kas izraisa sāpes, stīvumu un ierobežotu kustību. Šis mīts ir bijis tik noturīgs, ka daudzi cilvēki joprojām tic šim apgalvojumam. Tomēr vairāki zinātniski pētījumi ir pierādījuši pretējo – pirkstu krakšķināšana neizraisa artrītu.

Viens no ievērojamākajiem pētījumiem šajā jomā ir Dr. Donalda Ungera veiktais pašeksperiments. Viņš 60 gadus krakšķināja tikai vienas rokas pirkstus, bet otru roku atstāja nekrakšķinātu, lai salīdzinātu abu roku stāvokli. Pēc 60 gadiem Dr. Ungers secināja, ka abām rokām artrīts attīstījās vienādi, un nebija nekādu pierādījumu, ka krakšķināšana būtu veicinājusi tā attīstību. Par šo neparasto, bet zinātniski nozīmīgo pētījumu Dr. Ungers 2009. gadā pat saņēma IgNobela prēmiju – balvu, kas tiek piešķirta par neparastiem un smieklīgiem, bet tajā pašā laikā arī pārdomas rosinošiem zinātniskiem sasniegumiem.

Šis pētījums un citi līdzīgi pētījumi ir skaidri parādījuši, ka pirkstu krakšķināšana pati par sevi nav kaitīga locītavām un neizraisa artrītu. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka pārmērīga un spēcīga locītavu manipulēšana vai krakšķināšana ar spēku var radīt nelielas traumas saišu vai cīpslu apvidū, kas ilgtermiņā var izraisīt diskomfortu. Tāpēc ieteicams izvairīties no spēcīgas un biežas locītavu "krakšķināšanas".

Kad jāsatraucas? Brīdinājuma signāli

Lielākoties locītavu krakšķēšana ir pilnīgi normāla un nav pamats satraukumam. Tā ir fizioloģiska parādība, ko izraisa gāzes burbuļi sinoviālajā šķidrumā vai cīpslu un saišu kustība. Tomēr ir svarīgi ieklausīties savā ķermenī un pievērst uzmanību papildu simptomiem, kas varētu liecināt par nopietnākām locītavu problēmām. Konsultēties ar ārstu (ģimenes ārstu, traumatologu, reimatologu vai fizioterapeitu) ieteicams šādos gadījumos:

• Krakšķēšana ir saistīta ar sāpēm: Ja krakšķēšanu pavada sāpes locītavā, tas var liecināt par skrimšļa bojājumu, iekaisumu, saišu vai cīpslu problēmām. Sāpes var būt gan pastāvīgas, gan parādīties tikai noteiktu kustību laikā.
  
  
• Pietūkums, apsārtums vai karstums locītavā: Šie simptomi var liecināt par iekaisuma procesu locītavā (artrītu, sinovītu u.c.). Ja locītava ir pietūkusi, apsārtusi vai karsta uz tausti, nekavējoties konsultējieties ar ārstu.
  
  
• Locītava "iestrēgst" vai "bloķējas": Ja locītava pēkšņi "iestrēgst" noteiktā pozīcijā un ir grūti to iztaisnot vai saliekt, tas var liecināt par meniska bojājumu (ceļgalā), locītavas "pelīti" (brīvu skrimšļa fragmentu locītavā) vai citām strukturālām problēmām.
  
  
• Krakšķēšana ir parādījusies pēc traumas: Ja krakšķēšana parādījusies pēc kritiena, sitiena vai citas traumas, tas var liecināt par saišu, cīpslu, skrimšļa vai pat kaulu bojājumu. Šādā gadījumā nepieciešama medicīniska izmeklēšana.
  
  
• Ierobežota kustību amplitūda: Ja jūtat, ka nevarat pilnībā izkustināt locītavu vai kustību amplitūda ir ievērojami samazinājusies, tas var liecināt par locītavas problēmām.
  
  
• Nestabilitātes sajūta locītavā: Ja jūtat, ka locītava ir nestabila, "ļodzīga" vai "gandrīz izlec no vietas", tas var liecināt par saišu bojājumu vai citām strukturālām problēmām.
  
  
• Krakšķēšana ir skaļa un notiek bieži: Lai gan atsevišķa skaļa krakšķēšana parasti nav bīstama, ja tā notiek ļoti bieži un ir saistīta ar citiem simptomiem, tas varētu būt iemesls konsultācijai ar ārstu.
  
  

Ko darīt, ja ir šie simptomi:

Ja novērojat kādu no šiem simptomiem, nekavējoties konsultējieties ar ārstu. Viņš veiks nepieciešamos izmeklējumus (piemēram, rentgenu, ultrasonogrāfiju vai magnētisko rezonansi), lai noteiktu precīzu diagnozi un piemērotu atbilstošu ārstēšanu. Savlaicīga diagnostika un ārstēšana var palīdzēt novērst nopietnākas locītavu problēmas un saglabāt to veselību.

Svarīgi atcerēties: Šī informācija ir paredzēta tikai izglītojošiem mērķiem un neaizstāj medicīnisku konsultāciju. Ja jums ir bažas par savu locītavu veselību, vienmēr konsultējieties ar kvalificētu medicīnas speciālistu.