Kolas Superdziļais Urbums: Bedre uz Elli vai Logs uz Zemes Dziļumiem?

 

Kolas superdziļurbuma virsbūve, 2007. gads (Foto: Andre Belozeroff — autora lapa vietnē Panoramio.com, CC BY-SA 3.0)

Iedomājieties caurumu, kas ir tik dziļš, ka tajā varētu ievietot gandrīz visu pasaules augstāko kalnu – Everestu, un vēl paliktu vieta pāri. Šķiet neticami, vai ne? Bet tāds caurums patiešām pastāv. Tas ir Kolas superdziļais urbums, kas iestiepjas Zemes dzīlēs iespaidīgos 12 262 metrus. Lai saprastu šo dziļumu, padomājiet par to, ka pat Marianas dziļvaga, kas ir dziļākā dabiskā vieta uz mūsu planētas okeānos, ir "tikai" aptuveni 11 kilometrus dziļa. Kolas urbums ir cilvēka radītais visdziļākais punkts uz Zemes – caurums, kas pārspēj pat dabas radītos rekordus!

Bet kas īsti ir šis Kolas superdziļais urbums? Vai tas ir vienkārši ģeoloģisks brīnums, zinātnisks eksperiments, vai varbūt kaut kas vairāk? Daži to pat dēvē par "bedri uz elli", apvijot to ar leģendām par šausmīgām skaņām, kas it kā nāk no Zemes dzīlēm. Tomēr, patiesībā, Kolas urbums ir logi – logi uz mūsu planētas noslēpumainajiem dziļumiem, kas sniedz unikālu ieskatu Zemes garozas uzbūvē un vēsturē. Šajā rakstā mēs dosimies ceļojumā, lai atklātu stāstu par šo izcilo un reizē noslēpumaino vietu – Kolas superdziļo urbumu. Uzzināsim, kāpēc un kā tas radās, kādus zinātniskos atklājumus tas atnesa, un kāpēc tas joprojām aizrauj cilvēku iztēli, pat gadu desmitiem pēc tā pamešanas.

Kāpēc un kā tas sākās? Zinātniskais dzinulis un Aukstā Kara ambīcijas

Kolas superdziļais urbums nebija nejaušs projekts vai kaprīze. Tā pamatā bija nopietns zinātnisks mērķis – izzināt Zemes garozu un atklāt tās noslēpumus. 1960. gados, kad projekts tika iecerēts Padomju Savienībā, zinātnieki visā pasaulē bija ļoti ieinteresēti dziļi ieskatīties mūsu planētas iekšienē. Tolaik zināšanas par Zemes garozu, īpaši tās dziļākajām daļām, bija fragmentāras un balstījās galvenokārt uz netiešiem ģeofiziskiem pētījumiem. Tiešas informācijas no liela dziļuma nebija gandrīz nemaz.

Zemes garoza un mantija, Moho robeža starp garozas apakšdaļu un cieto, augšējo mantijas daļu. (Foto:  KDS4444 - Own work, CC BY-SA 4.0)

Galvenais vilinājums bija sasniegt un izpētīt tā saukto Mohorovičiča robežu, bieži sauktu vienkārši par Moho robežu. Šī robeža, kas nosaukta horvātu ģeofiziķa Andrija Mohorovičiča vārdā, ir teorētiska robeža starp Zemes garozu un mantiju – diviem galvenajiem Zemes iekšējās uzbūves slāņiem. Zinātnieki pieņēma, ka Moho robeža atrodas salīdzinoši nelielā dziļumā zem kontinentiem (apmēram 30-50 kilometri) un vēl seklāk zem okeāniem. Sasniegt šo robežu, iegūt paraugus un veikt tiešus mērījumus būtu milzīgs zinātnisks izrāviens, kas ļautu saprast Zemes garozas sastāvu, fiziskās īpašības un procesus, kas tajā norisinās.

Tomēr zinātniskais dzinulis nebija vienīgais faktors, kas virzīja Kolas projektu. Laikmets, kurā tas tika uzsākts, bija Aukstais Karš – intensīva politiska, militāra un ideoloģiska konfrontācija starp Padomju Savienību un Rietumu pasauli, ko vadīja ASV. Šajā sacensībā zinātnei un tehnoloģijām bija ārkārtīgi liela nozīme. Sasniegumi kosmosā, kodolenerģijā un citās jomās tika uztverti kā nacionālā prestiža jautājums un varas demonstrācija. Kolas superdziļais urbums kļuva par vēl vienu fronti šajā zinātniskajā sacensībā – iespēju Padomju Savienībai pierādīt savu zinātnisko un tehnoloģisko pārākumu, šoreiz – Zemes dzīļu izpētē. Tas bija grandiozs un ambiciozs projekts, kas simbolizēja Padomju Savienības vēlmi būt pirmajiem un labākajiem visās jomās, pat zem zemes virsmas.

Projekta iniciators bija Padomju Zinātņu akadēmija, un tā realizācijā iesaistījās liels skaits zinātnisko institūciju, ģeoloģijas, ģeofizikas un urbšanas speciālistu. Kolas pussala, ar savu ģeoloģiski seno un stabilo Baltijas vairogu, tika izvēlēta par urbšanas vietu, jo tika uzskatīts, ka tieši šeit ir vislabvēlīgākie apstākļi dziļurbšanai un Zemes garozas pētījumiem.

Tātad, Kolas superdziļais urbums bija gan zinātniski motivēts projekts, ko vadīja vēlme izprast Zemes uzbūvi, gan arī Aukstā Kara laika ambīciju un sacensības produkts, kas tika iecerēts kā grandiozs apliecinājums Padomju zinātnes un tehnoloģiju varai. Tas bija drosmīgs un novatorisks solis nezināmajā, kura mērķis bija atklāt Zemes dzīļu noslēpumus un iegūt zinātniskas zināšanas, kas līdz tam brīdim bija tikai sapnis.

Urbšanas process un tehniskie izaicinājumi – Ceļš uz dziļumu nebūt nebija viegls

Uzsākot Kolas superdziļā urbuma projektu 1970. gadā Kolas pussalā, Padomju zinātnieki un inženieri stājās pretim nepieredzētiem tehniskajiem izaicinājumiem. Urbšana tik lielā dziļumā un tik ekstremālos apstākļos nebija veikta nekad agrāk. Ceļš uz Zemes dzīlēm izrādījās daudz sarežģītāks un grūtāks, nekā sākotnēji varēja iedomāties.

Lai sasniegtu rekorddziļumu, tika izstrādāta unikāla urbšanas tehnoloģija un aprīkojums. Par pamatu tika ņemta turbīnburšana, kurā urbšanas instruments – urbis – tiek griezts ar turbīnas palīdzību, ko darbina urbšanas šķidrums, kas tiek sūknēts caur urbšanas caurulēm. Šim projektam tika radīts speciāls urbšanas iekārtu komplekss "Uralmaš-4E", kas tika īpaši pielāgots dziļurbšanai un spēja izturēt lielo slodzi un ekstremālās temperatūras.

Tomēr galvenie izaicinājumi nebija saistīti ar iekārtām, bet gan ar ekstrēmiem apstākļiem, kas valdīja Zemes dzīlēs. Ar katru urbuma metru dziļumā problēmas kļuva arvien nopietnākas:

• Ārkārtīgi augsta temperatūra: Ģeotermiskais gradients – temperatūras pieaugums ar dziļumu – Kolas pussalā izrādījās augstāks nekā prognozēts. Jau ap 7 kilometru dziļumā temperatūra sasniedza 100 grādus pēc Celsija, bet urbuma apakšā, pie 12 kilometru robežas, tā pārsniedza 180 grādus pēc Celsija! Šis milzīgais karstums radīja problēmas urbšanas iekārtām, urbšanas šķidrumiem un pašiem akmeņiem. Metāli zaudēja izturību, urbšanas šķidrumi zaudēja savas īpašības, un akmeņi kļuva plastiski.

• Milzīgs spiediens: Līdztekus temperatūrai ar dziļumu strauji pieauga arī spiediens. 12 kilometru dziļumā spiediens sasniedza tūkstošiem atmosfēru. Tas radīja papildu slodzi urbšanas kolonnai un iekārtām, apgrūtinot urbšanu un palielinot risku iekārtu lūzumiem un avārijām.

• Akmeņu plastiskums un nestabilitāte: Augstā temperatūra un spiediens padarīja akmeņus dziļumā plastiskus un mazāk stabilus. Tie vairs nebija cieta un monolīta masa, bet gan drīzāk atgādināja plastilīnu. Akmeņi "plūda" urbumā, deformējot urbuma sienas un apgrūtinot urbšanu. Bija ļoti grūti uzturēt urbuma sienas atvērtas un novērst to sabrukšanu. Nereti urbšanas kolonna tika "iespiesta" un iesprūda urbumā, radot nopietnas tehniskas problēmas un laika zudumus.

• Urbšanas šķidruma problēmas: Urbšanas šķidrums, ko izmantoja urbšanas procesā, pilda vairākas funkcijas – dzesē urbi, iznes urbumus no urbuma, un palīdz stabilizēt urbuma sienas. Tomēr, ekstremālajos apstākļos dziļumā, parastie urbšanas šķidrumi zaudēja efektivitāti. Tie pārkarsa, sadalījās, un nespēja pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Bija jāizstrādā speciāli, karstumizturīgi urbšanas šķidrumi, kas spētu darboties šādā karstumā un spiedienā.
  
  

Šo tehnisko izaicinājumu dēļ urbšanas process bija ārkārtīgi lēns un sarežģīts. Katrs metrs dziļumā prasīja arvien vairāk pūļu, laika un resursu. Reizēm progresēja tikai daži metri mēnesī. Projektu pavadīja daudzas avārijas, iekārtu lūzumi, un urbšanas kolonnas iesprūšanas. Nereti nācās atgriezties pie mazāka dziļuma un atkārtoti urbumā ievietot urbšanas kolonnu pēc sarežģītu avārijas darbu veikšanas.

Lai gan tika ieguldīti milzīgi pūliņi un izmantotas vismodernākās tā laika tehnoloģijas, tehnoloģiju robežas galu galā tika sasniegtas. 1989. gadā, kad urbums bija sasniedzis 12 262 metru dziļumu, urbšana tika pārtraukta. Ekstrēmi apstākļi dziļumā un tehniskās grūtības kļuva nepārvaramas, un turpmāka urbšana kļuva pārāk dārga un riskanta.

Ceļš uz Zemes dzīlēm Kolas superdziļā urbuma projektā nebūt nebija viegls. Tas bija cīņa ar dabas stihiju, ar ekstremāliem apstākļiem, kas pārbaudīja cilvēku izturību, inženieru prasmi un tehnoloģiju iespējas. Lai gan Moho robeža netika sasniegta, Kolas projekts kļuva par apliecinājumu cilvēka neatlaidībai un vēlmei pārvarēt šķēršļus, tiecoties pēc zināšanām un atklājumiem.

Zinātniskie atklājumi – Pārsteigumi no Zemes dzīlēm

Kaut gan Kolas superdziļais urbums nepieskārās Moho robežai, projekts nebūt nebija neveiksmīgs. Gluži pretēji, urbšanas laikā tika iegūts milzīgs daudzums vērtīgas zinātniskās informācijas un veikti vairāki pārsteidzoši atklājumi, kas mainīja priekšstatus par Zemes garozas uzbūvi un procesiem, kas tajā norisinās. Šie atklājumi bija īsti "pārsteigumi no Zemes dzīlēm," kas pārsteidza zinātniekus un lika pārskatīt iepriekš pieņemtās teorijas.

Viens no spilgtākajiem un negaidītākajiem atklājumiem bija ūdens atklāšana lielā dziļumā. Zinātnieki sākotnēji pieņēma, ka jau apmēram 4-5 kilometru dziļumā akmeņi būs tik blīvi un neporaini, ka brīvs ūdens tur nevarēs pastāvēt. Taču, urbjot dziļāk par 9 kilometriem, viņi atklāja brīvu, mineralizētu ūdeni. Ūdens plūsma bija pat diezgan intensīva, kas liecināja, ka zem spiediena un temperatūras akmeņos notiek procesi, kas atbrīvo ūdeni no minerāliem. Šis ūdens nebija virszemes ūdens, kas būtu iesūcies dziļumā, bet gan tā sauktais "juvenīlais ūdens," kas veidojas no magmatiskajiem iežiem Zemes dzīlēs. Šis atklājums bija liels pārsteigums un lika pārdomāt Zemes garozas ūdens ciklu un ūdens lomu ģeoloģiskajos procesos.

Vēl viens sensacionāls atklājums bija mikroskopisku fosiliju atrašana ārkārtīgi lielā dziļumā. Pat 12 kilometru dziļumā, temperatūrā, kas pārsniedz 170 grādus pēc Celsija, tika atrastas organiskas izcelsmes fosilijas – seno mikroorganismu atliekas. Šīs fosilijas bija saglabājušās senajos iežos, kas veidojās pirms miljardiem gadu. Atklājums pierādīja, ka dzīvība var pastāvēt daudz ekstrēmākos apstākļos, nekā iepriekš tika domāts. Tas radīja jaunus jautājumus par dzīvības izturību, tās pielāgošanās spējām un pat par dzīvības iespējamību citās planētās ar ekstremāliem apstākļiem.

Kolas urbums sagādāja pārsteigumu arī attiecībā uz Zemes garozas struktūru Kolas pussalas reģionā. Zinātnieki gaidīja, ka apmēram 3-6 kilometru dziļumā granīts, kas dominē kontinentālajā garozā, pāries bazaltā – blīvākā iežu veidā, kas raksturīgs okeāniskajai garozai un Zemes mantijai. Taču tas nenotika. Līdz pat 12 kilometru dziļumam tika atrasts granīts. Šis atklājums lika pārdomāt Zemes garozas veidošanos un struktūru šajā reģionā, un liecināja, ka ģeoloģiskā uzbūve ir daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka, nekā iepriekš tika pieņemts. Šo atklājumu reizēm dēvē par "granīta mīklu".

Vēl viens negaidīts atklājums bija anomāli augsta hēlija gāzes koncentrācija virsējos slāņos. Hēlijs ir vieglākā inerta gāze, kas Zemes garozā parasti veidojas radioaktīvo elementu sabrukšanas rezultātā. Zinātnieki pieņēma, ka hēlijs, būdams viegls, migrēs uz augšu un koncentrēsies Zemes atmosfērā. Taču Kolas urbumā tika konstatēta negaidīti augsta hēlija koncentrācija nevis dziļumā, bet gan augšējos slāņos, tuvu virsmai. Šis atklājums arī neatbilda iepriekš pieņemtajām teorijām par hēlija izplatību un migrāciju Zemes garozā un lika meklēt jaunus izskaidrojumus.

Papildus šiem spilgtākajiem atklājumiem, Kolas urbums sniedza bagātīgu informāciju par temperatūras režīmu, blīvumu, seismiskajām īpašībām un ģeoloģisko vecumu dažādos Zemes garozas slāņos. Iegūtie dati palīdzēja precizēt Zemes iekšējās uzbūves modeļus un uzlabot izpratni par ģeoloģiskajiem procesiem, kas veido mūsu planētu.

Kolas superdziļais urbums, nesasniedzot Moho robežu, tomēr atvēra logu uz Zemes dziļumiem un dāvāja zinātnei necerētus atklājumus. Tas pierādīja, ka pat tur, kur šķietami valda tikai karstums un spiediens, var pastāvēt ūdens un dzīvība, un ka Zemes garozas uzbūve ir daudz sarežģītāka un noslēpumaināka, nekā mēs varam iedomāties. Šie "pārsteigumi no Zemes dzīlēm" vēl ilgi iedvesmos zinātniekus pētīt mūsu planētas noslēpumus un tiekties arvien dziļāk nezināmajā.

Leģendas un mīti – "Balsis no elles" un citas baismīgas izdomas

Kolas superdziļais urbums, būdams tik neparasts un iespaidīgs projekts, nevarēja palikt bez leģendām un mītiem. Jo īpaši, interneta laikmetā, tas ātri vien apvīts ar dažādām mistifikācijām un urbānām leģendām, kas nereti ir daudz populārākas par patiesajiem zinātniskajiem faktiem. Slavenākā no šīm leģendām ir tā sauktā "balsu no elles" leģenda, kas apgalvo, ka urbšanas laikā mikrofonos, kas tika nolaisti urbumā, tika ierakstītas šausmīgas skaņas, kas atgādināja cilvēku kliedzienus, vaidus vai pat "dēmoniskas balsis" no Zemes dzīlēm, no "elles".

Šī leģenda parasti stāsta, ka 1980. gadu beigās, kad urbums bija jau sasniedzis iespaidīgu dziļumu, zinātnieki nolēma nolaist urbumā īpaši jutīgus mikrofonus, lai ierakstītu ģeoloģiskos trokšņus. Taču, viņu pārsteigumam, ierakstā bija dzirdamas nevis dabiski trokšņi, bet gan haotiskas, kliedzieniem līdzīgas skaņas, kas it kā nāca no pašas elles. Daži leģendas varianti pat apgalvo, ka šīs skaņas bija tik šausmīgas un biedējošas, ka zinātnieki, pārbiedēti, nekavējoties pārtrauca projektu un aizzīmogoja urbumu, lai neielaistu "ļaunumu" no Zemes dzīlēm.

Šī leģenda strauji izplatījās internetā, īpaši kristīgo un konspirāciju teoriju piekritēju vidū, un ieguva milzīgu popularitāti. Dažādas tīmekļa vietnes un video platformas publicēja šo stāstu, bieži vien pievienojot "audio pierādījumus" – īsus skaņu fragmentus, kas it kā bija ierakstīti Kolas urbumā. Šie skaņu fragmenti parasti ir dramatiski un biedējoši, un tos mēdz saistīt ar "balsīm no elles".

Tomēr, zinātniski šai leģendai nav nekāda pamatojuma. Patiesībā, nekādi zinātniski pierādījumi par "balsīm no elles" no Kolas superdziļā urbuma nepastāv. Kolas projekta dalībnieki, ģeologi un ģeofiziķi kategoriski noliedz šādu ierakstu esamību un leģendas patiesumu. Viņi norāda, ka urbšanas laikā, protams, tika veikti ģeofiziski mērījumi, tai skaitā arī skaņu ieraksti, bet tie bija paredzēti ģeoloģisko trokšņu fiksēšanai, kas varētu sniegt informāciju par iežu īpašībām un procesiem dziļumā. Ierakstītie trokšņi bija dabiska izcelsmes – ģeoloģiskas vibrācijas, iekārtu darbības skaņas utt. Nekādu "balsīm" vai "kliedzieniem" līdzīgu skaņu ierakstos nebija un nevarēja būt.

Tā saucamie "audio pierādījumi", kas cirkulē internetā, ir viltoti. Visbiežāk tie ir fragmenti no kāda 1972. gada itāļu šausmu filmas "Baron Blood" skaņu celiņa, kas ir vienkārši pārveidoti un pasniegti kā "balsis no elles". Šī viltus izcelsme ir viegli atklājama, salīdzinot skaņu fragmentus ar filmas skaņu celiņu.

Tad kāpēc šī leģenda radās un kļuva tik populāra? Visticamāk, vairāku faktoru kombinācijas dēļ. Pirmkārt, Kolas superdziļais urbums pats par sevi ir mistisks un iespaidīgs objekts. Dziļums, nezināmais, kas slēpjas Zemes dzīlēs, vienmēr ir ierosinājis cilvēku iztēli un radījis bažas. Otrkārt, leģendas par "elli" un pazemes pasaulēm ir dziļi iesakņojušās cilvēku kultūrā un mitoloģijā daudzās reliģijās un tradīcijās. Kolas urbums kļuva par ērtu "objektu", uz ko projicēt šīs senās bažas un ticējumus. Treškārt, internets un sociālie mediji veicināja leģendas strauju izplatību un pastiprināšanos. Sensacionāli un šokējoši stāsti ātri izplatās tiešsaistē, un "balsu no elles" leģenda ir tieši tāda – biedējoša un aizraujoša.

Papildus "balsu no elles" leģendai, ir arī citas mistifikācijas, kas saistītas ar Kolas urbumu. Daži cilvēki spekulē, ka urbums varētu būt atvēris "vārti" uz citu dimensiju, pazemes pasauli, vai pat iekšzemes Zemi. Šīs idejas balstās uz fantastiskām teorijām un populāro kultūru, nevis uz zinātniskiem faktiem. Tās atspoguļo cilvēku vēlmi romantizēt un mistificēt nezināmo, kā arī tendenci meklēt sensācijas un neparastus izskaidrojumus parastiem notikumiem.

Patiesībā, Kolas superdziļais urbums ir zinātnisks un tehnoloģisks sasniegums, kas sniedz vērtīgu informāciju par mūsu planētu. Leģendas un mīti, kas apvij šo projektu, var būt interesanti un izklaidējoši, bet tie aizēno patieso nozīmi un zinātnisko vērtību, ko Kolas urbums ir devis zinātnei un cilvēcei. Ir svarīgi atšķirt fantāzijas no faktiem un novērtēt Kolas projektu kā izcilu piemēru cilvēka zinātkārei un drosmei izpētīt pasauli, kas mūs ieskauj, gan virs zemes, gan zem tās.

Kolas urbums šodien – Pamests, bet ne aizmirsts

Kolas superdziļais urbums, pēc gandrīz 20 gadus ilga un intensīva zinātniskā projekta, tika pamests 1989. gadā. Tehniskās grūtības un ekstremālie apstākļi dziļumā izrādījās pārāk lieli, lai turpinātu urbšanu. Zinātniskais projekts, kura sākotnējais mērķis bija Moho robežas sasniegšana, netika pilnībā īstenots. Pēc projekta slēgšanas urbšanas iekārtas tika demontētas, urbšanas torņi nojaukti, un urbuma ieeja tika aizzīmogota.

2012. gada attēls (Foto: Rakot13 - Own work, CC BY-SA 3.0)
2022. gada attēls (Foto: Alexander Novikov. Собственная работа, CC BY-SA 4.0)

Mūsdienās Kolas superdziļais urbums vairs netiek izmantots zinātniskiem pētījumiem un ir pamests. Pamestā urbšanas vieta atrodas nomaļā vietā, Kolas pussalas tundrā, netālu no Zapoļarnijas pilsētas Krievijā. No ārpuses tas izskatās kā pamesta industriāla teritorija ar metāla konstrukciju paliekām un aizzīmogotu betona platformu virs urbuma. Dabīgais vidus ap vietu lēnām atgūst savu teritoriju.

Lai gan Kolas urbums ir pamests un vairs nav aktīvs zinātnisks objekts, tas nav aizmirsts. Tas joprojām ir ievērojams un unikāls piemineklis cilvēka zinātkārei, drosmei un tehnoloģiskajam progresam. Tas atgādina par laiku, kad zinātne bija politisko ambīciju un sacensības arēna, un kad Padomju Savienība tiecās pārsteigt pasauli ar grandioziem projektiem.

Kolas superdziļais urbums ir kļuvis par ģeoloģijas tūrisma vietu. Entuziasti, zinātnieki, ģeologi un vienkārši ziņkārīgi ceļotāji no visas pasaules mēdz apmeklēt pamesto urbšanas vietu, lai savām acīm redzētu šo neparasto objektu un sajustu grandiozā projekta elpu. Daži tūrisma operatori piedāvā ekskursijas uz Kolas urbuma vietu, kas ietver stāstus par projekta vēsturi, zinātniskajiem atklājumiem un leģendām.

Kolas superdziļais urbums ir devis milzīgu mantojumu zinātnei. Kaut gan Moho robeža netika sasniegta, iegūtie dati un atklājumi ir ievērojami papildinājuši zināšanas par Zemes garozas uzbūvi, ģeoloģiskajiem procesiem, dzīvību ekstrēmos apstākļos un daudziem citiem aspektiem. Kolas projekts iedvesmoja citus dziļurbšanas projektus pasaulē un stimulēja jaunu tehnoloģiju izstrādi. Pieredze un zināšanas, kas tika iegūtas Kolas urbuma projektā, ir vērtīgas, domājot par nākotnes dziļurbšanas iniciatīvām, varbūt ar uzlabotām tehnoloģijām un citiem mērķiem, piemēram, Zemes mantijas vai pat Moho robežas sasniegšanai nākotnē.

Lai gan Kolas superdziļais urbums šodien ir pamests un kluss, tas turpina dzīvot atmiņās un stāstos. Tas ir piemineklis cilvēka neatlaidībai, zinātkārei un vēlmei pārvarēt neiespējamo, lai atklātu pasaules noslēpumus. Kolas superdziļais urbums paliek kā simbols – gan zinātniskā un tehnoloģiskā progresa apliecinājums, gan atgādinājums par dabas spēku un tehnoloģiju robežām. Tas aicina mūs turpināt tiekties pēc jaunām zināšanām, vienlaikus respektējot un saprotot dabas sarežģītību un noslēpumainību.