Ulmaņlaiks: Zelta laikmets vai autoritārisma ēna? Mīti un patiesība par Kārļa Ulmaņa Latviju

 

Vadoņa emblēma Atpūta 1939.
Idealizēta 15. maija apvērsuma saikne ar senlatviešiem.
Ņemts no Atpūta, Nr.758

Vai esat kādreiz dzirdējuši par "Ulmaņlaikiem" kā par Latvijas zelta laikmetu? Romantiskas atmiņas par laukiem pilniem labības, pilsētām plaukstošām ar optimismu un valsti, kas stabili stāv uz kājām. Šis tēls dzīvo sabiedrības atmiņā, un nereti tiek pasniegts kā gaiša lappuse mūsu vēsturē. Bet vai šis spilgtas krāsas tēls pilnībā atspoguļo patiesību? Kas slēpjas aiz šī zelta spožuma – varbūt arī autoritārisma ēnas? Šajā rakstā mēs dosimies ceļojumā laikā, lai atklātu mītus un patiesību par Kārļa Ulmaņa Latviju, cenšoties ieraudzīt šo pretrunīgo periodu visā tā sarežģītībā.
  

Kritika un represijas pret režīma kritiķiem: Cena par nepakļaušanos Ulmaņlaikos

Mēs jau ieskatījāmies "zelta laikmeta" spožajā fasādē, bet tagad ir laiks ielūkoties ēnas pusē – kā režīms izturējās pret tiem, kuri uzdrīkstējās paust kritisku viedokli vai iebilst autoritārai varai?

Ulmaņlaika režīms, lai gan nebija tik brutāls kā totalitārie režīmi Padomju Savienībā vai Vācijā, tomēr bija autoritārs un necieta nekādu opozīciju vai kritiku. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiskās institūcijas tika likvidētas, un ar varu tika apslāpēti jebkādi mēģinājumi iebilst Kārļa Ulmaņa personiskai varai un viņa vadītajai "Vienībai". Režīms nesaudzīgi vērsās pret visiem, kas uzdrīkstējās publiski kritizēt valdības politiku, ierobežojumus vai pašu Kārli Ulmani. Cena par nepakļaušanos varēja būt ļoti augsta – sākot no sabiedriskā nosodījuma līdz pat reālām represijām.

Visbiežāk režīms izmantoja politisko vajāšanu un arestus. Aktīvākie opozicionāri, demokrātijas piekritēji, sociāldemokrāti, kreisi orientēti inteliģenti un pat vienkārši iedzīvotāji, kas publiski pauda neapmierinātību, varēja nonākt cietumā vai policijas iecirknī. Bieži vien pietika ar anonīmu ziņojumu vai aizdomīgu skatienu, lai nonāktu režīma represīvo iestāžu redzeslokā.

Īpaši bēdīgu slavu ieguva Liepājas koncentrācijas nometne, kas tika izveidota 1934. gadā tieši politisko pretinieku izolēšanai. Lai gan salīdzinājumā ar nacistu vai padomju koncentrācijas nometnēm apstākļi Liepājā varbūt nebija tik zvērīgi, tā tomēr bija vieta, kur cilvēki tika turēti bez tiesas un likuma, tikai par saviem politiskajiem uzskatiem. Šī nometne kalpoja kā brīdinājums visiem potenciālajiem kritiķiem par režīma nežēlību pret nepaklausīgajiem.

Represijas nebija tikai fiziskas. Režīms aktīvi izmantoja ekonomisko un sociālo spiedienu. Kritiķus varēja atlaist no darba valsts iestādēs, pašvaldībās, skolās un pat privātajā sektorā pēc režīmam lojālu personu norādījumiem. Viņi tika izstumti no sabiedriskās dzīves, apmeloti un diskreditēti caur kontrolēto presi un propagandu. Būt "režīma ienaidniekam" nozīmēja kļūt par izstumto un zaudēt iztikas līdzekļus.

Viens no galvenajiem režīma instrumentiem bija totāla cenzūra un vārda brīvības ierobežošana. Presē, radio, teātrī, kino un citos publiskās informācijas kanālos drīkstēja izskanēt tikai režīmam tīkami viedokļi un slavinājumi. Kritika, alternatīvi viedokļi vai pat vienkārša patiesības meklēšana tika apslāpēta un sodīta. Biedēja pat doma, ka varētu izteikt kaut ko "nepareizu" publiski vai privātās sarunās.

Līdztekus fiziskām un ekonomiskām represijām, režīms izmantoja smagu morālo un psiholoģisko spiedienu. Propaganda radīja atmosfēru, kurā kritika tika pasludināta par nelojalitāti pret valsti un tautu. Cilvēki baidījās izteikt savu viedokli, pat ģimenes lokā, zinot, ka informatori varētu ziņot "kur pienākas". Pašcenzūra kļuva par ikdienas realitāti, jo bailes no represijām apslāpēja brīvu domu un vārdu.

Daļa aktīvāko opozicionāru, saprotot, ka cīņa Latvijā ir bezcerīga un represijas pastāvīgas, bija spiesti emigrēt no valsts un turpināt savu darbību trimdā. Tas vēl vairāk vājināja jebkādu iekšējo pretestību režīmam.

Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka Ulmaņlaika režīms nebija tik brutāls un asiņains kā totalitārie režīmi. Represijas, lai gan reālas un smagas, nebija masveidīgas un mērķtiecīgi iznīcinošas. Režīma mērķis bija apslāpēt opozīciju un nostiprināt varu, nevis fiziski iznīcināt politiskos pretiniekus. Tomēr, šis fakts nemazina ierobežojumus, kas tika uzlikti vārda brīvībai un demokrātijai, un nedrīkst aizmirst tos cilvēkus, kuri cieta no režīma represijām par saviem uzskatiem.

Tātad, "zelta laikmeta" spožums mēdz aizēnot to faktu, ka Ulmaņlaikos pastāvēja autoritārisms, kas necieta kritiku un vērsās pret nepakļāvīgajiem. Bet kas tieši bija tie cilvēki, kuri nepiekrita Ulmaņa vadībai un kāds bija viņu redzējums uz Latviju? 

Kas neapmierināja Ulmaņa vadību? Opozīcija un neapmierinātība "Zelta Laikmetā"

Bieži vien mēdzam dzirdēt, ka vienīgais neapmierinātības vilnis ar Ulmaņlaiku nāca no nacionālajām minoritātēm, it kā latvieši visi vienprātīgi stāvētu aiz "Vadoņa". Taču patiesība ir daudz sarežģītāka un niansētāka. Neapmierinātība ar autoritāro režīmu pastāvēja dažādos sabiedrības slāņos un grupās, un nacionālā piederība nebija galvenais šķērslis piekrišanai Ulmaņa varai.

Pret Ulmaņa režīmu vērsās cilvēki ar dažādiem politiskajiem uzskatiem un sociālo izcelsmi. Tos vienoja vēlme pēc demokrātijas, vārda brīvības un brīvas sabiedrības, ko autoritārisms bija iznīcinājis.

Paziņojums par apvērsumu laikrakstā „Latvijas Kareivis” Ņemts no periodika.lv. Norādīts kā bāreņdarbs

Vislielāko un redzamāko neapmierinātību izjuta demokrātijas piekritēji un bijušo demokrātisko partiju politiķi. Tie bija cilvēki, kas bija aktīvi iesaistījušies Latvijas politiskajā dzīvē pirms 1934. gada apvērsuma, pārstāvot dažādus politiskos virzienus – no liberāļiem līdz sociāldemokrātiem. Viņi uzskatīja, ka Ulmaņa apvērsums bija valsts apvērsums, kas iznīcināja demokrātisko iekārtu, Satversmi un pilsoņu brīvības. Viņi ilgojās pēc atpakaļ uz parlamentāru demokrātiju, brīvām vēlēšanām un politisko partiju darbības atjaunošanas. Šajā grupā ietilpa tādi ievērojami politiķi kā Pauls Kalniņš, Fēlikss Cielēns, un daudzi citi, kas savulaik bija spēlējuši nozīmīgu lomu Latvijas politikā.

Neapmierinātību izjuta arī daļa inteliģences un radošās inteliģences. Rakstnieki, žurnālisti, mākslinieki, zinātnieki un citi intelektuāļi, kas bija pieraduši pie brīvas vārda un radošās izpausmes, sajuta cenzūras un ideoloģiskās kontroles smagumu. Lai gan režīms formāli atbalstīja latviešu kultūru, reālā mākslinieciskā brīvība tika ierobežota. Daudzi intelektuāļi klusībā nepiekrita autoritārai varai un ilgojās pēc brīvākas un demokrātiskākas sabiedrības. Viņu neapmierinātība varēja izpausties pasīvā pretestībā, pašcenzūrā vai pat pagrīdes darbībā.

Sociāldemokrātiskās idejas Latvijā bija diezgan populāras pirms Ulmaņlaika, un sociāldemokrāti un kreisi orientētie strādnieki un inteliģenti arī nepieņēma autoritāro režīmu. Viņi uzskatīja, ka Ulmaņa vara ir labēja diktatūra, kas aizstāv lielo īpašnieku un bagātnieku intereses, ignorējot strādnieku un mazāk turīgo vajadzības. Sociāldemokrāti ilgojās pēc sociāli taisnīgākas sabiedrības, strādnieku tiesību aizsardzības un demokrātiskām brīvībām. Daļa sociāldemokrātu varēja simpatizēt pat ar sociālistiskām idejām, kas pilnībā nesaskanēja ar Ulmaņa nacionālkonservatīvo ideoloģiju.

Jāpiemin arī komunistiski orientētie cilvēki, kas arī tika vajāti Ulmaņlaikos. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka komunisti nebija demokrātijas piekritēji un viņu mērķis bija nevis atjaunot demokrātiju, bet gan ieviest padomju tipa totalitāru režīmu. Līdz ar to, viņu "opozīcija" Ulmaņlaikam bija drīzāk cīņa par varu un ideoloģiska konfrontācija, nevis cīņa par demokrātiskām vērtībām. Tomēr, gan demokrāti, gan komunisti tika vajāti Ulmaņlaikos, jo režīms necieta nekādu opozīciju, neatkarīgi no tās ideoloģijas.

Runājot par nacionālajām minoritātēm, ir jābūt uzmanīgiem un jāizvairās no vienkāršošanas. Ne visas minoritātes bija neapmierinātas ar Ulmaņlaiku, un ne visa neapmierinātība bija saistīta tikai ar nacionālo piederību. Tomēr, ir taisnība, ka "latviskošanas" politika, kas tika īstenota Ulmaņlaikos, varēja radīt neapmierinātību daļā minoritāšu. Piemēram, krievu minoritāte varēja justies diskriminēta izglītības un kultūras jomā, ebreju minoritāte varēja bažīties par antisemītisma izpausmēm sabiedrībā, un vācbaltiešu minoritāte varēja zaudēt savas privilēģijas un ietekmi. Taču šī neapmierinātība nebija vienota un nebija galvenais opozīcijas dzinējspēks. Daudzas minoritātes lojāli pieņēma Latvijas valsti un centās integrēties sabiedrībā, pat autoritāros apstākļos. Turklāt, neapmierinātība no minoritāšu puses bieži vien bija saistīta ar konkrētām politiskām vai sociālekonomiskām problēmām, nevis tikai ar nacionālo piederību.

Jāatceras, ka visa šī neapmierinātība bija vāja, fragmentēta un efektīvi apspiesta ar režīma represīvo aparātu. Organizēta, spēcīga un publiska opozīcija Ulmaņlaikos praktiski nepastāvēja. Neapmierinātība izpaudās drīzāk klusā nepiekrišanā, pagrīdes grupu darbībā vai individuālā pretestībā. Režīms bija pārāk spēcīgs un represīvs, lai pieļautu jebkādu nopietnu izaicinājumu savai varai.

Tātad, "Zelta laikmets" nebija vienprātīga sajūsma visiem. Bija daudz cilvēku, kas nepieņēma autoritāro varu, ilgojās pēc demokrātijas un brīvības, un juta neapmierinātību ar Ulmaņlaiku realitāti. Lai gan šī opozīcija bija vāja un apspiesta, tās pastāvēšana liecina, ka Ulmaņlaiks nebija viennozīmīgi pozitīvs un laimīgs periods visiem Latvijas iedzīvotājiem. Nākamajā nodaļā mēs salīdzināsim lauksaimniecību Ulmaņlaikos ar padomju kolhozu sistēmu, lai redzētu, cik pamatots ir mīts par Latvijas lauksaimniecības pārākumu.

Zemnieks – saimnieks vai kolhoznieks? Lauksaimniecība Ulmaņlaikos un Padomju Latvijā – Divas Pasaules

Viens no biežāk dzirdētajiem apgalvojumiem par Ulmaņlaiku ir par Latvijas lauksaimniecības ziedoni un tās pārākumu pār citām valstīm. Lai saprastu, cik pamatots ir šis apgalvojums un kāda bija lauksaimniecības realitāte Ulmaņlaikos, salīdzināsim to ar to, kas notika vēlāk - ar padomju kolhozu sistēmu, kas tika ieviesta okupētajā Latvijā.

Lai vizuāli un kodolīgi salīdzinātu šīs divas pilnīgi atšķirīgās lauksaimniecības sistēmas, aplūkosim galvenos aspektus:

Salīdzinājums: Lauksaimniecība Ulmaņlaikos un Padomju Kolhozi

Šis salīdzinājums skaidri parāda, cik atšķirīgas bija šīs divas sistēmas un kāpēc mīts par "zelta laikmeta" lauksaimniecību krasā kontrastā izgaismojas, salīdzinot ar padomju kolhozu sistēmu. Taču, lai būtu pilnīgi godīgi, mums jāatspēko vēl viens izplatīts mīts – par Latvijas lauksaimniecības pārākumu pār Dāniju.

Ir svarīgi saprast, ka mīts par Latvijas lauksaimniecības pārākumu pār Dāniju Ulmaņlaikos ir nepatiess. Dānija jau 1930. gados bija lauksaimniecības lielvalsts ar ārkārtīgi efektīvu un progresīvu sistēmu. Salīdzinot ar Dāniju, Latvijas lauksaimniecība bija vidēji attīstīta, bet ne tik efektīva un moderna.

Dānijas lauksaimniecība balstījās uz specializāciju, augstu kooperācijas līmeni, modernām tehnoloģijām, zinātnisku pieeju un augstu produktivitāti. Dānija bija pasaules līdere piena un gaļas produktu ražošanā un eksportā. Viņu zemnieki bija labi izglītoti, uzņēmīgi un orientēti uz inovācijām.

Latvijas lauksaimniecība Ulmaņlaikos piedzīvoja zināmu progresu un modernizāciju, īpaši pēc Lielās depresijas. Valsts atbalsts un zemnieku iniciatīva veicināja ražošanas pieaugumu. Tomēr Latvija joprojām atpalika no Dānijas efektivitātes un specializācijas ziņā. Latvijas lauksaimniecība bija daudzveidīgāka, mazāk specializēta un vairāk atkarīga no tradicionālām metodēm.

Tātad, salīdzinājums starp Ulmaņlaika lauksaimniecību un padomju kolhoziem skaidri parāda divas pilnīgi pretējas pieejas lauksaimniecībai. Ulmaņlaikos, neskatoties uz autoritārismu, zemnieki vēl baudīja privātīpašuma brīvību un individuālo iniciatīvu, kas radīja labākus rezultātus nekā padomju kolektivizācija. Tomēr, salīdzinājumā ar Rietumeiropas līderiem, piemēram, Dāniju, Latvijas lauksaimniecība joprojām bija attīstības ceļā un nebija sasniegusi "zelta laikmeta" līmeni, kā dažkārt tiek idealizēts. Nākamajā nodaļā mēs apskatīsim vēl citus mītus un realitāti par Ulmaņlaiku, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu.

Mīti par Ulmaņlaiku: Ko mums bieži stāsta, bet kas nav patiesība?

Ulmaņlaiks Latvijas vēsturē ir apvīts ar dažādiem mītiem un leģendām, kas bieži vien neatbilst patiesībai. Šie mīti, nereti radīti propagandas un nostalģijas ietekmē, veido idealizētu un vienpusīgu priekšstatu par šo periodu. Ir svarīgi atšķirt mītus no realitātes un paskatīties uz Ulmaņlaiku kritiski un objektīvi.

Mīts Nr. 1: "Visaptverošs ekonomiskais uzplaukums un labklājība visiem"

Viens no populārākajiem mītiem ir par to, ka Ulmaņlaikos Latvija piedzīvoja visaptverošu ekonomisko uzplaukumu un labklājība bija garantēta visiem. Patiesība ir nedaudz sarežģītāka. Ekonomiskā situācija 1930. gadu otrajā pusē stabilizējās un uzlabojās pēc Lielās depresijas gadiem, un tā ir taisnība. Bija vērojams ražošanas pieaugums lauksaimniecībā un rūpniecībā, samazinājās bezdarbs, stabilizējās valūta. Taču šo nevar saukt par "visaptverošu uzplaukumu" Rietumeiropas vai Skandināvijas mērogā. Latvija joprojām bija vidēji attīstīta lauksaimniecības valsts ar ierobežotu rūpniecību un iekšējo tirgu. Sociālā nevienlīdzība saglabājās, un ne visi iedzīvotāji baudīja "labklājību". Propaganda, protams, centās radīt "uzplaukuma" ilūziju, bet reālā situācija bija daudz pieticīgāka. Īstā "labklājība" Latvijā tika sasniegta tikai daudz vēlāk, padomju laikos, bet pavisam citā – plānveida un nebrīvā – ekonomiskajā sistēmā.

Mīts Nr. 2: "Pilnīga sabiedriskā vienotība un nacionālā harmonija"

Vēl viens izplatīts mīts ir par "pilnīgu sabiedrisko vienotību un nacionālo harmoniju" Ulmaņlaikos. Šis mīts ignorē faktu, ka vienotība tika panākta ar varu un represijām, nevis brīvprātīgu pilsoņu piekrišanu. Demokrātija un politiskās brīvības tika likvidētas, cenzūra apslāpēja jebkādu atšķirīgu viedokli. Propaganda aktīvi veicināja "vienotības" ideju, glorificējot "Vadoņa" lomu un nacionālās vērtības. Taču šī vienotība bija piespiedu, virspusēja un mākslīga. Kā mēs jau noskaidrojām iepriekšējās nodaļās, neapmierinātība un opozīcija režīmam pastāvēja dažādos sabiedrības slāņos, un tā tika apslāpēta ar represijām. Patiesībā, Ulmaņlaikos nebija patiesas sabiedriskās vienotības, bet drīzāk – padevība autoritārai varai un baiļu atmosfēra.

Mīts Nr. 3: "Zelta laikmets Latvijas kultūrai un mākslai"

Mēdz apgalvot, ka Ulmaņlaiks bija "zelta laikmets" Latvijas kultūrai un mākslai, pateicoties valsts atbalstam un nacionālajai ideoloģijai. Ir taisnība, ka režīms pievērsa uzmanību kultūrai un mākslai, atbalstīja nacionālos mākslas projektus un pasākumus. Tika celti jauni teātri, muzeji, atbalstīti mākslinieki un rakstnieki. Tomēr šis "atbalsts" nāca komplektā ar stingru ideoloģisko kontroli un cenzūru. Mākslinieciskā brīvība tika ierobežota, un mākslai bija jākalpo režīma propagandai un nacionālajai ideoloģijai. Māksliniekiem un kultūras darbiniekiem bija jāievēro stingras ideoloģiskās vadlīnijas, un kritika vai novirzīšanās no "pareizā kursa" varēja beigties ar represijām. Līdz ar to, "zelta laikmets" kultūrā bija pretrunīgs parādība – formāls atbalsts pastāvēja, bet mākslinieciskā brīvība tika upurēta autoritārisma interesēs.

Mīts Nr. 4: "Latvija bija spēcīga un droša valsts, pasargāta no ārējiem draudiem"

Nereti tiek idealizēta arī Ulmaņlaika Latvija kā "spēcīga un droša valsts, kas spēj pasargāt sevi no ārējiem draudiem". Šis mīts ir īpaši traģisks, jo vēsture parādīja pilnīgi pretējo. 1940. gada Padomju okupācija pierādīja Latvijas militāro un politisko vājumu un nespēju pretoties ārējai agresijai. Kaut gan Ulmaņlaikos tika pievērsta uzmanība armijas modernizācijai (par šo nākošajā nodaļā), militārais spēku disbalanss starp Latviju un Padomju Savienību bija pārāk liels. Turklāt, ārpolitiskā izolācija un Rietumu valstu bezpalīdzība atstāja Latviju vienu pret vienu ar agresīvo kaimiņvalsti. Līdz ar to, mīts par "spēcīgu un drošu Latviju" ir pilnīga ilūzija, ko sagrāva 1940. gada okupācija.

Mīts Nr. 5: "Kārlim Ulmanim bija vienprātīgs un milzīgs tautas atbalsts"

Pēdējais no biežāk sastopamajiem mītiem ir par to, ka Kārlim Ulmanim bija "vienprātīgs un milzīgs tautas atbalsts", un ka viņš tika uztverts kā "tautas tēvs" un "glābējs". Ir taisnība, ka propaganda aktīvi veidoja Ulmaņa "Vadoņa" kultu un centās radīt ilūziju par vispārēju mīlestību un piekrišanu. Režīms organizēja masu pasākumus, manifestācijas, svinības, kurās tika demonstrēts "tautas atbalsts". Taču šis "atbalsts" bija mākslīgs un piespiedu. Brīvas vēlēšanas netika rīkotas, alternatīvi viedokļi tika apslāpēti, un cilvēki baidījās izteikt jebkādu kritiku. Nav iespējams patiesi novērtēt "tautas atbalsta" patieso apmēru autoritāros apstākļos. Visticamāk, daļa sabiedrības patiešām atbalstīja Ulmani un viņa režīmu, īpaši konservatīvākie lauku iedzīvotāji un nacionāli noskaņotie. Tomēr liela daļa sabiedrības drīzāk bija pasīva, samierinājusies vai pat klusībā neapmierināta, bet baidījās publiski paust savu viedokli. Līdz ar to, mīts par "vienprātīgu un milzīgu tautas atbalstu" ir pārspīlējums, ko radījusi propaganda un nostalģija.

Tātad, mēs redzam, ka daudzi izplatītie mīti par Ulmaņlaiku neatbilst vēsturiskajai patiesībai un rada vienpusīgu un idealizētu priekšstatu par šo periodu. Ir svarīgi būt kritiskiem pret šiem mītiem, meklēt patiesību un analizēt Ulmaņlaiku no dažādiem aspektiem, apsverot gan pozitīvos, gan negatīvos aspektus. Tikai tad mēs varēsim iegūt patiesu un pilnīgu priekšstatu par šo sarežģīto un pretrunīgo periodu Latvijas vēsturē.

Hawker Hurricane - Pēdējā Cerība uz Debesīm, kas Nekad Nepienāca

Mēs atspēkojām mītu par Ulmaņlaika Latviju kā "spēcīgu un drošu valsti". Taču patiesība ir tāda, ka valdība un armijas vadība apzinājās militārās modernizācijas nepieciešamību. Viens no pēdējiem un simboliskākajiem mēģinājumiem modernizēt Latvijas armiju bija stāsts par Hawker Hurricane iznīcinātājlidmašīnām – pēdējo cerību uz debesīm, kas diemžēl nekad nepienāca.

Latvijas Gaisa spēki 1930. gadu beigās (1938.-1939.) bija novecojuši un ievērojami atpalika no potenciālo pretinieku – īpaši Padomju Savienības – gaisa spēkiem. Lielākā daļa Latvijas lidmašīnu bija morāli un tehniski novecojuši divplākšņi, kas nespētu konkurēt ar modernajiem iznīcinātājiem. Valdība saprata, ka steidzami jāveic Gaisa spēku modernizācija, lai kaut nedaudz palielinātu valsts aizsardzības spējas gaisā.

Pēc rūpīgas izvērtēšanas, Latvija nolēma iegādāties modernus britu Hawker Hurricane iznīcinātājlidmašīnas. Hawker Hurricane bija viens no modernākajiem un spējīgākajiem iznīcinātājiem pasaulē 1940. gada sākumā, un tas varēja dot Latvijas Gaisa spēkiem kvalitatīvu lēcienu uz priekšu. 1939. gadā tika noslēgts līgums ar Lielbritāniju par 30 lidmašīnu piegādi. Tas bija nozīmīgs solis, kas liecināja par Latvijas vēlmi rūpēties par savu aizsardzību, pat grūtajos ģeopolitiskajos apstākļos.

Ražošana notika Lielbritānijā, un līdz 1940. gada jūnijam 12 lidmašīnas bija jau izgatavotas un gatavas piegādei Latvijai. Taču liktenis lēma citādi. 1940. gada jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju, un saprotams, ka par lidmašīnu piegādi vairs nevarēja būt ne runas. Cerība uz moderniem iznīcinātājiem izplēnēja kā dūmi, un Latvija palika bez saviem "Hurricane".

Interesanti, kas notika ar jau izgatavotajām 12 Hawker Hurricane, kas bija paredzētas Latvijai. Tās netika pazaudētas, bet tika iekļautas Lielbritānijas Karalisko Gaisa spēku (RAF) sastāvā un piedalījās kaujās pret Vāciju. Varbūt ironiski, ka lidmašīnas, kas bija paredzētas Latvijas aizsardzībai pret Padomju Savienību, vēlāk tika izmantotas cīņā pret citu totalitāru režīmu – nacistisko Vāciju.

Jautājums, kas nereti tiek uzdots – vai Latvija samaksāja par šīm lidmašīnām? Vēstures avoti liecina, ka Latvija bija veikusi avansu vai pat pilnībā samaksājusi par lielāko daļu no 30 pasūtītajām lidmašīnām. Līdz ar to, nauda par lidmašīnām, kas nekad nesasniedza Latviju, tika faktiski zaudēta okupācijas dēļ. Tas vēlreiz uzsver traģisko situāciju, kādā Latvija nonāca 1940. gadā – zaudējot ne tikai neatkarību, bet arī ievērojamus finanšu līdzekļus, kas bija ieguldīti aizsardzībā.

Bet vai Hawker Hurricane patiešām varēja glābt Latviju no okupācijas, ja tās būtu piegādātas laikus? Domājams, ka pat 30 moderni iznīcinātāji nebūtu bijuši pietiekami, lai efektīvi aizstāvētos pret Padomju Savienības militāro pārspēku. Militārais spēku samērs bija pārāk liels, ģeopolitiskā situācija bija nelabvēlīga, un reālas ārējas palīdzības nebija. Hawker Hurricane varētu dot Latvijas Gaisa spēkiem iespēju nedaudz efektīvāk pretoties padomju gaisa spēkiem gaisa kaujās un varbūt nodarīt tiem zināmus zaudējumus. Tas varētu paaugstināt Latvijas armijas un sabiedrības morāli un vairot apņēmību pretoties. Tomēr, galvenie faktori, kas noteica Latvijas likteni, bija ārpus militārās tehnikas jautājumiem. Okupācija, visticamāk, būtu notikusi vienalga, pat ja Latvija būtu saņēmusi "Hurricane" ātrāk.

Tāpēc, stāsts par Hawker Hurricane ir simbolisks un traģisks piemērs cerībai uz modernizāciju un aizsardzību, kas tika sagrauta ārējas agresijas un pārvarama spēka priekšā. Tie bija pēdējie mēģinājumi "pacelties debesīs", bet tie palika tikai par nesasniedzamu sapni un vēl vienu zīmi par bezcerīgo situāciju, kādā Latvija atradās pirms 1940. gada okupācijas.

Ēnas pirms Tumsas: Mazāk Zināmi Fakti par Ulmaņlaiku īsi pirms 1940. gada Okupācijas

Mēs jau esam aplūkojuši dažādus Ulmaņlaika aspektus, bet tagad ir svarīgi ielūkoties pēdējās dienās un nedēļās pirms 1940. gada jūnija okupācijas. Šis laiks bija pilns ar slepenām sarunām, izmisīgiem lūgumiem pēc palīdzības un bezcerību, kas bieži vien paliek ārpus plašākas vēstures izpratnes.

Redzot pieaugošo Padomju Savienības spiedienu, Latvijas valdība, it īpaši ārlietu ministrs Vilhelms Munters, slepeni mēģināja meklēt atbalstu no citām lielvalstīm, lai pretotos PSRS agresijai. Viens no galvenajiem virzieniem bija nacistiskā Vācija. Bija ilūzijas, ka Vācija, būdama liela un spēcīga valsts un potenciāla PSRS sāncense, varētu būt ieinteresēta Baltijas valstu neatkarības saglabāšanā un varētu sniegt palīdzību pret padomju draudiem. Šīs cerības balstījās uz virspusēju ģeopolitisko loģiku, ignorējot reālo situāciju un Molotova-Ribentropa pakta nosacījumus. Latvijas pārstāvji slepeni tikās ar Vācijas sūtni Latvijā un pat sūtīja vēstules uz Berlīni, cenšoties noskaidrot Vācijas pozīciju un iespējamo atbalstu. Šīs sarunas notika pilnīgā slepenībā, baidoties no PSRS reakcijas un nevēloties publiski demonstrēt savu bezpalīdzību. Diemžēl, šīs cerības izrādījās pilnīgas ilūzijas un pašapmāns. Vācija bija cieši saistīta ar Padomju Savienību caur Molotova-Ribentropa paktu un nebija gatava konfliktēt ar PSRS Baltijas valstu dēļ. Vācijas atbilde bija viennozīmīgs atteikums sniegt jebkādu palīdzību Latvijai pret PSRS spiedienu. Tas bija smags trieciens Latvijas cerībām un parādīja Latvijas pilnīgu starptautisko izolāciju šajā kritiskajā brīdī. Vācija faktiski nodeva Baltijas valstis Padomju Savienības interešu sfērai, un Latvijai vairs nebija kur meklēt reālu ārējo atbalstu.

Pēc Vācijas atteikuma, Latvijas valdība, apzinoties draudu nopietnību, formāli vērsās pie Lielbritānijas un Francijas, lūdzot palīdzību un atbalstu pret Padomju Savienības agresiju, atsaucoties uz savstarpējās palīdzības līgumiem un starptautiskajām tiesībām. Šie lūgumi tika sūtīti caur diplomātiskajiem kanāliem, cenšoties panākt Rietumu demokrātiju reakciju un iejaukšanos. Bija cerības, ka Rietumu demokrātijas, būdamas garantes Baltijas valstu neatkarībai un pretspēks totalitāriem režīmiem, varētu reaģēt un palīdzēt Baltijas valstīm nosargāt savu neatkarību. Šīs cerības balstījās uz Rietumu valstu demokrātiskajām vērtībām un iepriekšējiem solījumiem aizsargāt mazās valstis no agresijas. Diemžēl, arī šīs cerības izrādījās pilnīgi veltīgas. Lielbritānija un Francija, būdamas pārņemtas ar draudiem no nacistiskās Vācijas un gatavojoties karam Eiropā, nebija gatavas iejaukties Baltijas valstu situācijā un riskēt ar konfliktu ar Padomju Savienību. Viņu atbilde bija formāla nožēla un nosodījums, bet nekāda reāla palīdzība netika sniegta. Rietumu valstis faktiski atstāja Baltijas valstis vienas pašas pret Padomju agresiju, koncentrējoties uz galveno draudu – Vāciju. Tas vēlreiz apstiprināja Baltijas valstu pilnīgu izolāciju un bezpalīdzību starptautiskajā arēnā.

Latvijas valdība saskārās ar ārkārtīgi smagu dilemmu - kā rīkoties Padomju ultimāta apstākļos. Notika intensīvas iekšējās diskusijas un apspriedes par iespējamiem rīcības variantiem. Šīs diskusijas bija pilnas ar spriedzi, bažām un bezcerību. Militārpersonas un valdības locekļi apzinājās, ka militāra pretestība Padomju Savienībai būtu pašnāvnieciska un bezcerīga. Militārais spēku samērs bija pārāk liels, un nebija cerību uz ārēju palīdzību. Pretestība nozīmētu nevajadzīgu asinsizliešanu un pilnīgu valsts iznīcināšanu. Armijas ģenerāļi ziņoja, ka Latvijas armija nav spējīga ilgstoši pretoties padomju pārspēkam, un jebkāda pretestība beigsies ar katastrofu. Smagu un sāpīgu pārdomu rezultātā, Latvijas valdība pieņēma lēmumu pieņemt Padomju ultimātu un nepretoties militāri. Šis lēmums tika pamatots ar vēlmi izvairīties no liekas asinsizliešanas un mēģināt saglabāt kaut ko no valsts suverenitātes un iedzīvotāju dzīvībām. Tas bija lēmums, kas pieņemts bezcerīgā situācijā, izvēloties "mazāko ļaunumu" no diviem ļaunumiem - pilnīga iznīcība pretī okupācijai. Šis lēmums bija ārkārtīgi smags un traumatisks Latvijas valdībai un sabiedrībai.

Daļa Latvijas politiskās vadības, iespējams, loloja ilūziju, ka, pieņemot ultimātu un ievedot padomju karaspēku, vēl būs iespējams saglabāt kaut kādu Latvijas neatkarības formu, kaut vai formāli. Bija cerības, ka Padomju Savienība aprobežosies tikai ar militāro bāzu izvietošanu un neies uz pilnīgu okupāciju un aneksiju. Šīs cerības izrādījās naivas un nepamatotas. Varbūt bija cerības, ka starptautiskā sabiedrība un Rietumu valstis turpinās atzīt Latvijas neatkarību de iure, pat ja de facto valsts atradīsies padomju kontrolē. Šīs cerības arī izrādījās veltīgas. Starptautiskā sabiedrība lielā mērā ignorēja Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, koncentrējoties uz citiem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem. Ārlietu ministrs Vilhelms Munters, pat pēc ultimāta pieņemšanas, turpināja mēģināt diplomātiski glābt situāciju un meklēt jebkādas iespējas saglabāt Latvijas neatkarību. Viņš turpināja sarunas ar padomju un Rietumu diplomātiem, cenšoties panākt kaut kādu kompromisu vai atbalstu. Tomēr šie pēdējie centieni bija nolemti neveiksmei. Padomju Savienība bija apņēmusies okupēt un anektēt Baltijas valstis, un nekādi diplomātiskie manevri vairs nevarēja to novērst.

Padomju ultimāta pasniegšana un valdības lēmums to pieņemt izraisīja dziļu apjukumu un neizpratni Latvijas sabiedrībā. Propaganda bija radījusi tēlu par stabilu un drošu valsti, un pēkšņā krīze un bezspēcība bija šokējoša. Cilvēki noraudzījās notikumos ar apjukumu un neizpratni, nespējot aptvert, kas notiek un kāpēc. Sabiedrībā izplatījās bailes un nedrošība par nākotni. Cilvēki baidījās no padomju okupācijas, represijām un nezināmā. Bailes no NKVD un padomju režīma zvērībām strauji izplatījās sabiedrībā, radot paniku un nedrošību. Apziņa par valsts bezspēcību un starptautisko izolāciju radīja demoralizāciju un bezcerību. Daudzi juta, ka pretestība ir bezjēdzīga un liktenis ir nolemts. Optimisms un ticība gaišai nākotnei izgaisa, vietā nākdama bezcerība un samierināšanās ar neizbēgamo. Neskatoties uz bezcerību, daļa sabiedrības saglabāja klusu pretestību un nacionālo pašapziņu. Bija indivīdi un grupas, kas turpināja ticēt Latvijas neatkarības idejai un gaidīja labākus laikus. Šī klusā pretestība vēlāk izpaudās nacionālās pretošanās kustībā padomju okupācijas gados, kas liecināja, ka nacionālā pašapziņa un vēlme pēc brīvības nebija pilnībā apslāpēta.

Šie mazāk zināmie fakti atklāj traģisko drāmu un bezcerību, kas valdīja Latvijā īsi pirms padomju okupācijas. Tie rāda Latvijas valdības pēdējos izmisīgos mēģinājumus glābt situāciju, starptautiskās palīdzības trūkumu, militārās pretestības bezcerību un sabiedrības apjukumu un bezcerību. Šie notikumi iezīmē Latvijas vēstures lūzuma punktu, un mums ir jāmācās no šīs traģiskās pieredzes, lai nekad vairs neatkārtotos šāda bezspēcības un bezcerības situācija. Kādi ir galvenie secinājumi no visa šī apskata par Ulmaņlaiku? 

Secinājumi: Ulmaņlaiks – starp Zeltu un Ēnu, Mītiem un Patiesību

Mūsu ceļojums cauri Ulmaņlaika Latvijas vēsturei tuvojas noslēgumam. Mēs uzdevām jautājumu – vai Ulmaņlaiks bija "Zelta laikmets" vai "Autoritārisma ēna"? Un tagad, pēc rūpīgas faktu analīzes un mītu atspēkošanas, mēs varam mēģināt sniegt atbildi, kas būs niansēta un balstīta uz patiesību, nevis vienkāršotiem mītiem un nostalģijām.

Ir neiespējami noliegt, ka Ulmaņlaikā Latvija piedzīvoja zināmu ekonomisko stabilizāciju un pat uzlabojumus pēc Lielās depresijas. Lauksaimniecība un rūpniecība attīstījās, tika īstenoti dažādi sabiedriski un kultūras projekti. Propaganda prasmīgi radīja "zelta laikmeta" tēlu, idealizējot lauku dzīvi, nacionālās vērtības un "Vadoņa" lomu. Šis tēls iespiedās sabiedrības atmiņā un joprojām rezonē daļā sabiedrības.

Taču, vēsturiskā patiesība ir tāda, ka šis "zelta laikmets" bija ēnu apņemts. Ulmaņlaiks bija autoritārs režīms, kas apspieda demokrātiju, vārda brīvību un politisko opozīciju. Represijas pret kritiķiem bija reālas un smagas, Liepājas koncentrācijas nometne – drūms simbols režīma nežēlībai pret nepaklausīgajiem. Sabiedriskā "vienotība" bija piespiedu un mākslīga, cenzūra – totāla, un mākslinieciskā brīvība – ierobežota. Mīti par "spēcīgu un drošu Latviju" un "vienprātīgu tautas atbalstu" izrādījās ilūzijas, ko sagrāva 1940. gada okupācija.

Mēs redzējām, ka mīts par Latvijas lauksaimniecības pārākumu pār Dāniju ir nepatiess, un ka salīdzinājums ar padomju kolhoziem tikai uzsver privātīpašuma un brīvas iniciatīvas priekšrocības, nevis "zelta laikmeta" realitāti. Stāsts par Hawker Hurricane ir simbolisks piemērs cerībai uz modernizāciju, kas izplēnēja pirms ārējas agresijas. Pēdējās dienas pirms okupācijas atklāj traģisku drāmu un bezcerību, starptautisko izolāciju un iekšējo bezspēcību, kas noveda pie valsts neatkarības zaudēšanas.

Tātad, vai Ulmaņlaiks bija "Zelta laikmets" vai "Autoritārisma ēna"? Patiesība, kā vienmēr, ir sarežģītāka nekā vienkāršotas kategorijas. Ulmaņlaiks nebija "zelta laikmets" visiem un visās jomās. Tas nebija laiks, kad Latvijā valdīja visaptveroša labklājība, demokrātija un brīvība. Tas bija autoritārisma periods ar savām ēnām un ierobežojumiem. Taču tas nebija arī tikai "ēnu laikmets". Bija zināma ekonomiskā stabilitāte, nacionālās vienotības centieni (kaut piespiedu), un mēģinājumi modernizēt valsti. Ulmaņlaiks bija pretrunīgs un daudzslāņains periods, kurā "zelts" un "ēnas" pastāvēja līdzās, savstarpēji ietekmējoties un kontrastējot.

Ulmaņlaika mantojums ir sajaukts un pretrunīgs. Mums ir jāatceras gan "zelta laikmeta" mīti, gan autoritārisma ēnas, gan patiesība, kas slēpjas starp tiem. Mums ir jāmācās no šīs vēstures, lai novērtētu demokrātijas un brīvības vērtību, lai izvairītos no autoritārisma kārdinājumiem un lai veidotu stipru, demokrātisku un brīvu Latviju nākotnē. Vēsture mums māca, ka "zelts", kas iegūts par brīvības cenu, nav īsts zelts, un "ēnas", kas rodas autoritārisma apstākļos, mēdz kļūt arvien tumšākas, līdz tās aprij visu gaismu.

Ceru, ka šis raksts ir palīdzējis jums labāk izprast Ulmaņlaiku sarežģīto un pretrunīgo būtību, un ka tas rosinās jūs turpināt pētīt Latvijas vēsturi un meklēt patiesību aiz mītiem un leģendām. Jo tikai patiesība par pagātni var palīdzēt mums veidot gaišāku un brīvāku nākotni.