Brīvības ilūzija – Vai mēs paši esam savu lēmumu noteicēji?

Lēmums, kas mainīja visu. Vai tiešām tas bija tavs?

Atceries kādu pagrieziena punktu savā dzīvē. Lēmumu mainīt darbu, pārtraukt attiecības, pārcelties uz citu pilsētu. Atceries to sajūtu – svārstīšanos, argumentu "par" un "pret" svēršanu un visbeidzot – izšķiršanos. Tajā brīdī tu biji savas dzīves autors, savas nākotnes arhitekts. Bet vai tiešām?

Kas, ja es teiktu, ka šis lēmums, kas šķiet tik personisks un apzināts, patiesībā bija neizbēgams rezultāts neskaitāmiem faktoriem, kas stiepjas tālu pagātnē? Ka to noteica nevis tava brīvā griba, bet gan tavu vecvecāku gēni, bērnībā dzirdētas frāzes, ķīmiskais līdzsvars tavās smadzenēs un pat tas, ko tu ēdi brokastīs.

Jautājums par brīvo gribu nav tikai akadēmiska prātošana. Tas skar mūsu būtības kodolu – atbildību, vainu, lepnumu un nožēlu. Ja neesam brīvi, vai varam būt atbildīgi par savu rīcību? Ja esam, tad no kurienes rodas šī mistiskā spēja pārraut dabas likumu ķēdes? Dosimies dziļā un neērtā ceļojumā, lai izpētītu vienu no cilvēces lielākajiem noslēpumiem.

Lielā diskusija: Filozofu cīņa par dvēseles brīvību

Gadsimtiem ilgi filozofi ir bijuši sadalīti divās nesamierināmās nometnēs, mēģinot rast trešo ceļu.

Nometne Nr. 1: Determinisms – Visums kā pulksteņa mehānisms

Deterministi apgalvo, ka viss Visumā, ieskaitot katru tavu domu, ir iepriekš noteikts. Iztēlojies Visumu kā milzīgu biljarda galdu. Lielais Sprādziens bija pirmais sitiens, kas iekustināja visas bumbiņas. Katra sadursme, katra trajektorija ir neizbēgama iepriekšējo sadursmju sekas. Mēs un mūsu smadzenes esam tikai sarežģītas "bumbiņas" šajā kosmiskajā spēlē.

• Zinātniskais determinisms: Apgaismības laikmeta zinātnieki, piemēram, Pjērs Simons Laplass, izvirzīja ideju par "Laplasa dēmonu" – hipotētisku būtni, kas zinātu katra atoma pozīciju un ātrumu Visumā. Šāda būtne varētu bez kļūdām paredzēt visu nākotni un atklāt visu pagātni. Šajā skatījumā brīvai gribai vienkārši nav vietas.

• Psiholoģiskais determinisms: Citi, piemēram, Zigmunds Freids vai B. F. Skiners, apgalvoja, ka mūsu rīcību nosaka zemapziņas konflikti, bērnības traumas un iemācītas reakcijas uz stimuliem. Mēs rīkojamies nevis brīvi, bet gan sekojot savai iekšējai, neredzamajai "programmai".

Slavenais pesimists Artūrs Šopenhauers šo ideju apkopoja trāpīgi:

     "Cilvēks var darīt to, ko viņš grib, bet nevar gribēt to, ko viņš grib."

Mēs varam izvēlēties starp diviem desertiem, bet mēs neizvēlamies pašu faktu, ka mums kārojas saldumi. Šī vēlme mums ir ielikta.

Nometne Nr. 2: Brīvā griba – Cilvēks kā savas pasaules radītājs

Otrā pusē stāv libertārieši, kuri apgalvo, ka cilvēks ir izņēmums. Mēs neesam tikai domino kauliņi. Mums piemīt spēja būt par "pirmo cēloni" – radīt jaunas cēloņsakarību ķēdes, kas nav pilnībā izskaidrojamas ar pagātnes notikumiem.

• Morālais arguments: Immanuels Kants uzskatīja, ka bez brīvās gribas morālei nav jēgas. Kā mēs varam teikt, ka kāds ir rīkojies "pareizi" vai "nepareizi", ja viņam nebija citas izvēles? Pati spēja spriest par labo un ļauno pieprasa, lai mēs būtu brīvi.

• Eksistenciālais arguments: Žans Pols Sartrs gāja vēl tālāk, paziņojot:

     "Cilvēks ir nolemts būt brīvs."

Viņš uzskatīja, ka mēs esam "iemesti" pasaulē bez iepriekš noteiktas būtības vai mērķa. Mums nav citas izvēles, kā vien nepārtraukti izvēlēties un ar šīm izvēlēm radīt sevi. Pat atteikšanās no izvēles ir izvēle, no kuras mēs nevaram aizbēgt.

Spoks mašīnā: Ko neirozinātne atklāj par mūsu smadzenēm

Kamēr filozofi strīdējās, 20. gadsimta beigās diskusijā iejaucās neirozinātne, un tās atklājumi bija kā auksta duša brīvās gribas aizstāvjiem.

• Bendžamina Libeta eksperiments: Leģendārajā eksperimentā cilvēkiem lūdza brīvi izvēlēties, kad pakustināt pirkstu, un fiksēt lēmuma pieņemšanas brīdi. Elektrodi fiksēja, ka specifisks smadzeņu signāls, saukts par "gatavības potenciālu", parādījās aptuveni pussekundi pirms cilvēks apzināti pieņēma lēmumu. Tas radīja šokējošu secinājumu: mūsu smadzenes sāk gatavoties darbībai, pirms mēs paši par to esam izlēmuši. Apziņa, šķiet, ir tikai pēdējais posms, kas apstiprina jau notikušu zemapziņas lēmumu. Vai brīvā griba ir tikai skaists stāsts, ko mūsu prāts stāsta pats sev?

• Kritika un "veto tiesības": Pats Libets gan nedomāja, ka ir apgravis brīvo gribu. Viņš norādīja, ka starp smadzeņu impulsa rašanos un faktisko kustību ir apmēram 200 milisekundes. Šajā īsajā laika logā apziņai ir "veto tiesības" – spēja apzināti apturēt jau iesākušos darbību. Mums varbūt nav brīvas gribas (free will), bet mums ir brīva ne-griba (free won't). Tā ir spēja pateikt "nē" impulsam nopirkt šokolādi pie kases.

• Mūsdienu skenējumi: Jaunāki pētījumi, izmantojot fMRI skenerus, ir gājuši vēl tālāk, parādot, ka zinātnieki var paredzēt cilvēka "brīvo" izvēli (piemēram, nospiest kreiso vai labo pogu) pat 7-10 sekundes pirms pats cilvēks to apzinās.
  
  

Izvēles paradokss un neredzamie pavedieni

Mūsu brīvību neierobežo tikai iekšējie procesi. Mēs esam iemesti pasaulē, kas ir pilna ar izvēlēm, kuras neesam radījuši.

Piemēram, ja saldējums vai narkotikas nepastāvētu, mums nebūtu izvēles tās lietot. To esamība teorētiski paplašina mūsu brīvību. Bet vienlaikus tā rada jaunus slazdus. Spēcīgi kairinātāji var "nolaupīt" mūsu smadzeņu atalgojuma sistēmu, pārvēršot brīvu izvēli par atkarības važām.

Tas rada paradoksu: vai, aizliedzot kaitīgas vielas, sabiedrība atņem indivīdam brīvību vai, gluži pretēji, atbrīvo viņu no potenciālas verdzības? Tas parāda, ka "brīvība" nav vienkāršs jēdziens.

Brīvība nav fakts, bet gan process

Pēc šī ceļojuma kļūst skaidrs: absolūta, no jebkādām ietekmēm tīra brīvība, visticamāk, ir ilūzija. Mēs esam savas bioloģijas, pagātnes un vides produkts.

Bet tas nenozīmē, ka esam bezspēcīgi roboti. Kā mācīja senie stoiķi, mēs nevaram kontrolēt notikumus, bet mēs vienmēr varam kontrolēt savu reakciju uz tiem.

Cilvēka patiesā brīvība, iespējams, nav izvēles akts, bet gan apzināšanās process. Tā ir spēja ieraudzīt savus automātiskos impulsus un tos apšaubīt. Tā ir spēja atpazīt sabiedrības spiedienu un izvēlēties tam nepakļauties.

Varbūt brīvība slēpjas tieši tajā īsajā pauzē starp stimulu un reakciju. Tas ir mirklis, kad mēs apstājamies, pirms automātiski atbildam uz aizvainojumu. Mirklis, kad apzināti izvērtējam savas vēlmes. Mirklis, kad apzināmies savas bailes, bet tik un tā izvēlamies rīkoties drosmīgi.

Tā nav absolūta brīvība no cēloņiem. Tā ir grūti izcīnīta brīvība izvēlēties savu virzienu. Un šī spēja ir gan mūsu lielākā dāvana, gan mūsu smagākā atbildība.