No Sokrata līdz Sīzifam: Kur slēpjas dzīves jēga?

Klusais jautājums, kas mūs nekad neatstāj

Vai esi kādreiz vēries naksnīgās debesīs un sajutis, cik bezgalīgs ir Visums un cik acumirklīgs tavs paša ceļš? Vai, sēžot klusumā pēc garas dienas, tevī nav ierunājies kluss čuksts: “Kāpēc? Kāpēc es esmu šeit? Kāds tam visam ir mērķis?”

Šis jautājums ir ēna, kas seko cilvēcei kopš tās pirmsākumiem. Brīžos, kad dzīve mūs nes uz panākumu viļņa, mēs to varbūt veikli ignorējam. Taču, kad sastopamies ar zaudējumu, vilšanos vai vienkārši eksistenciālu tukšumu, šis jautājums atgriežas ar milzīgu spēku. Mēs drudžaini meklējam atbildes attiecībās, karjerā, ticībā vai ātrās izklaidēs, cenšoties apklusināt šo iekšējo balsi. Un tomēr – vienas, visiem derīgas atbildes nav.

Šis nav tikai raksts. Tas ir ceļojums. Ekspedīcija cauri gadsimtiem, sākot no Senās Grieķijas saules pielietajām agorām līdz 20. gadsimta eksistenciālistu bohēmiskajām kafejnīcām, lai ieraudzītu, kā dižākie prāti ir mēģinājuši atminēt šo mīklu.

Senā Grieķija – Dzīve kā mākslas darbs

Senās Grieķijas filozofiem dzīves jēga nebija putekļains traktāts, bet gan ikdienas māksla – prasme veidot savu dzīvi tikpat meistarīgi kā tēlnieks veido statuju.

Sokrats, Atēnu ielās staigājošais gudrais, meta izaicinājumu ar savu slaveno teicienu: “Nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta.” Viņa aicinājums bija drosmīgs – ieskatīties sevī, apšaubīt savus aizspriedumus un drosmīgi izzināt savas rīcības motīvus. Jēga nav kaut kur ārā, tā sākas ar sevis iepazīšanu.

Viņa skolnieks Platons aicināja pacelt acis augstāk. Viņaprāt, mūsu ikdienas pasaule ir tikai ēnu teātris. Patiesā jēga slēpjas ceļojumā ārpus šīs "alas" – ceļā uz mūžīgo Patiesību un Skaistumu, kas pārsniedz materiālo.

Aristotelis atgrieza jēgu atpakaļ uz zemes. Viņš piedāvāja vārdu, kas kļuvis par filozofijas stūrakmeni – eudaimonia. To bieži tulko kā "laime", bet tas ir daudz vairāk: tā ir cilvēka "plaukšana", savu spēju un tikumu (drosmes, mērenības, gudrības) izkopšana līdz pilnībai. Dzīves jēga ir kļūt par labāko sevis versiju.

Un tad nāca stoiķi – Seneka, Epiktēts, imperators Markuss Aurēlijs. Viņi mums iemācīja atšķirt to, kas ir mūsu kontrolē, no tā, kas nav. Jēga ir ar cieņu pieņemt likteni, saglabāt iekšējo mieru jebkurā vētrā un dzīvot saskaņā ar dabu un saprātu. Viņu idejas ir pārsteidzoši modernas – tās ir pamats daudzām mūsdienu psihoterapijas un pašpalīdzības praksēm.

Reliģijas kompass – Kad jēga ir lielāka par mums

Grieķu prāta gaismai sekoja laikmets, kurā atbildes meklēja nevis sevī, bet debesīs. Reliģija piedāvāja kompasu – ideju, ka mūsu dzīvei ir jēga, kas sniedzas pāri mūsu īsajam mūžam.

Kristietībā tā ir dievišķa mīlestība, kas iemiesota tuvākā kalpošanā, grēku nožēlā un ticībā pestīšanai. Dzīve kļūst par svētceļojumu uz mūžību.

Budismā ceļš ved uz iekšu – tā ir atbrīvošanās no ciešanu cikla, ko rada mūsu pašu iekāres un pieķeršanās. Jēga ir sasniegt apskaidrību un iekšēju mieru.

Hinduismā tā ir dharma – savas vietas un pienākuma apzināšanās pasaules kārtībā. Katra dvēsele ir ceļā uz vienotību ar Absolūto.

Šīs tradīcijas gadsimtiem ilgi ir sniegušas cilvēkiem spēku nest dzīves smagumu, piešķirot ciešanām un priekam augstāku, transcendentālu nozīmi.

Apgaismība – Cilvēks kā savas pasaules arhitekts

Kad cilvēks pacēla acis no lūgšanu grāmatas un ieskatījās zvaigznēs caur teleskopu, mainījās arī jēgas meklējumi. Zinātnes un progresa laikmetā atbildi atkal sāka meklēt nevis debesīs, bet cilvēka prātā.

Humanisms pasludināja jaunu ēru: cilvēks nav grēcīgs radījums, bet gan savas dzīves un pasaules arhitekts. Jēga tika atrasta izglītībā, zinātnē, sabiedrības uzlabošanā un cilvēka potenciāla atraisīšanā. Mērķis bija uzcelt "paradīzi" šeit, uz Zemes.

Eksistenciālisms – Dejot ar absurdu bezdibeņa malā

20. gadsimta kari, genocīds un ideoloģiju sabrukums satricināja ticību gan Dievam, gan progresam. Cilvēks pēkšņi attapās viens, iemests pasaulē bez instrukcijām un universālas jēgas. Šajā tukšumā dzima eksistenciālisms.

Sērens Kirkegors jau 19. gadsimtā brīdināja, ka jēgu nevar atrast pūlī vai dogmās. Tā dzimst radikālā, personiskā izvēlē – "ticības lēcienā" pretī nezināmajam.

Frīdrihs Nīče nāca ar paziņojumu, kas bija kā zemestrīce Eiropas domāšanā: “Dievs ir miris.” Tas nebija triumfa sauciens, bet gan traģiska diagnoze. Vecās vērtības ir sabrukušas. Mums vairs nav iepriekš dotas jēgas, bet tieši tāpēc mums ir dota milzīga brīvība un atbildība – radīt savas vērtības un kļūt par cilvēkiem.

Žans Pols Sartrs šo brīvības nastu definēja visskaidrāk: “Eksistence ir pirms būtības.” Mēs piedzimstam kā tukša lapa. Nav nekāda "cilvēka daba" vai iepriekš noteikta mērķa. Ar katru savu izvēli, katru rīcību mēs paši definējam, kas esam. Mēs esam "notiesāti uz brīvību".

Albērs Kamī ieskatījās absurdam acīs. Viņš atzina – Visums klusē, tas ir vienaldzīgs pret mūsu jēgas meklējumiem. Tā ir absurda situācija. Un šeit viņš uzdeva savu slaveno jautājumu: “Vienīgais patiesi nopietnais filozofijas jautājums ir pašnāvība.” Vai padoties absurdam, vai tomēr nē? Kamī atbilde ir dumpis. Jēga ir dzīvot, mīlēt un radīt par spīti absurdam. Viņa varonis ir Sīzifs, kurš ir nolemts mūžīgi velt akmeni kalnā, lai tas atkal un atkal noripotu lejā. "Mums jāiztēlojas Sīzifs laimīgs," rakstīja Kamī. Kāpēc? Jo cīņa pati par sevi piepilda cilvēka sirdi.

Mūsdienu skatījums – Jēga, ko varam piedzīvot ikdienā

Pēc filozofiskajiem augstumiem un dziļumiem, psiholoģija piedāvā praktiskāku skatījumu.

Viktors Frankls, psihiatrs, kurš izdzīvoja Holokausta šausmas, savā grāmatā "Cilvēks jēgas meklējumos" nonāca pie atklāsmes: pat visnecilvēcīgākajos apstākļos izdzīvo tie, kuriem ir kāpēc. Mīlestība pret kādu, nepabeigts darbs, atbildība, cerība uz nākotni – jebkas var kļūt par enkuru, kas notur pie dzīvības. Viņa atziņa ir spēcīga un vienkārša: “Kas zina, kāpēc dzīvot, tas izturēs gandrīz jebkuru kā.”

Pozitīvā psiholoģija apstiprina, ka jēgas sajūta ir viens no laimīgas dzīves stūrakmeņiem. Tā rodas, kad mūsu dzīve ir saskaņā ar mūsu vērtībām, kad mums ir mērķi, kas ir lielāki par mums pašiem, un kad jūtamies piederīgi.

Taču mūsdienu digitālais laikmets mums ir sagādājis jaunu izaicinājumu. Mēs bieži aizvietojam dziļus jēgas meklējumus ar ātrām, virspusējām "dopamīna devām" – bezgalīgu sociālo tīklu ritināšanu, seriālu maratoniem, ātrām izklaidēm. Tās sniedz īslaicīgu apmierinājumu, bet ilgtermiņā atstāj tukšuma un izniekota laika sajūtu.

Atbilde, kas nav jāatrod, bet jārada

Mēs esam izceļojuši cauri gadsimtiem. No grieķu tikumības līdz kristiešu dievmīlestībai, no Apgaismības progresa līdz eksistenciālistu dumpim. Katrs laikmets un katrs domātājs mums ir iedevis savu instrumentu, savu kartes fragmentu.

Bet, iespējams, lielākā atklāsme ir tā, ka dzīves jēga nav gala mērķis, kas jāatrod kā apslēpta manta. Tā nav atbilde grāmatā. Tā ir process. Tā ir mūzika, kas rodas, kamēr mēs dejojam. Jēga dzimst, kad mēs mīlam par spīti sāpēm, radām par spīti haosam, palīdzam citiem par spīti savam nogurumam un pieceļamies pēc katra kritiena.

Varbūt galvenais jautājums nav: “Kāda IR dzīves jēga?”

Bet gan: “Kā es ŠODIEN savu dzīvi padarīšu jēgpilnu?”