Vēsturiski periodi, kad cilvēki masveidā pievērsās “prāta apvērsumam” – no Apgaismības līdz 60. gadiem

 

 Vai idejām ir savs cikls?

Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc sabiedrības domāšana pēkšņi mainās? Mēs domājam, ka pasaules vēsture ir nepārtraukta, pakāpeniska attīstība, bet patiesībā tajā ir iezīmējami spilgti lūzuma punkti – brīži, kad kolektīvais saprāts atmet vecos domāšanas modeļus, dogmas un tradīcijas, lai dotos nezināmajā, meklējot jaunu patiesību. Šos periodus varam dēvēt par "prāta apvērsumiem" – idejiskām revolūcijām, kas satricina pamatus un pārveido visu sabiedrības pasaules uztveri. Tie ir kā garīgas zemestrīces, kas pēkšņi atbrīvo ceļu jauniem uzskatiem.

Šis raksts būs ceļojums caur trim šādiem vēsturiski nozīmīgiem periodiem, kas šķietami ir ļoti atšķirīgi, taču tos vieno viena tēma: drosme apšaubīt, meklēt un atteikties no vecajiem kanoniem. Mēs aplūkosim Apgaismības laikmetu ar tā ticību prātam, Dekadences periodu ar tās estētisko dumpošanos un 1960. gadus ar to kontrkultūras un brīvības meklējumiem. Mūsu ceļojuma ietvaros mēs ne tikai izzināsim šo kustību globālo nozīmi, bet arī pētīsim, kā šīs idejas, kaut arī bieži vien apspiestā veidā, ietekmēja Latvijas teritoriju, sniedzot unikālu un  saistošu perspektīvu.

Mērķis ir atklāt, ka prāta apvērsumi nav tikai vēsturiski notikumi, bet gan atkārtojošs process, kas liek mums apzināties, ka šodienas patiesība rīt var kļūt par vēsturi.

Apgaismības laikmets (18. gs.) – Prāts atgriežas tronī

Ja meklējam "prāta apvērsuma" klasiskāko un definējošāko piemēru, tas neapšaubāmi ir Apgaismības laikmets. Pirms tā Eiropa joprojām atradās viduslaiku domāšanas ēnā: baznīca un monarhs bija vienīgie autoritātes avoti, kas diktēja, kā dzīvot, ko domāt un kam ticēt. Cilvēka vieta sabiedrībā bija nemainīga, un liktenis tika uzskatīts par dievišķu lēmumu, nevis paša spēkos esošu procesu. Tieši pret šādu dogmātisku un statisku pasaules kārtību izcēlās Apgaismība.

Šis apvērsums nebija asiņaina revolūcija, bet gan ideju karš, kas sākās Parīzes salonos un Lielbritānijas universitātēs. Tās galvenā tēze bija, ka cilvēka prāts un loģika ir vienīgais patiesais ceļš uz zināšanām un morālu izpratni. Tika popularizēta zinātniskā metode, kas aicināja uzsākt eksperimentus un apšaubīt pieņēmumus, nevis akli pieņemt autoritātes. Filozofi, tādi kā Voltērs un Džons Loks, sludināja cilvēka pamattiesības, personīgo brīvību un toleranci, ieliekot pamatus modernajai demokrātijai un kritiskajai domāšanai.

Apgaismības idejas Latvijas teritorijā ienāca ar zināmu kavēšanos un pielāgojās vietējiem apstākļiem, galvenokārt pateicoties baltvācu inteliģences centieniem. Kamēr Rietumeiropā tika runāts par monarhu gāšanu, Vidzemē un Kurzemē vadošie domātāji pievērsās citām problēmām. Šeit prāta apvērsums izpaudās kā centieni mazināt dzimtbūšanas nastu, izplatīt izglītību latviešu valodā un pētīt latviešu tautas kultūru un valodu. Jāpiemin Garlībs Merķelis, kurš savā darbā "Latvieši" ar Apgaismības ideju asumu kritizēja dzimtbūšanas nežēlību. Tāpat arī Stenderu ģimene, it īpaši Gothards Frīdrihs Stenders, kurš ar saviem darbiem latviešu valodā veicināja latviešu tautas pašapziņas veidošanos un kļuva par vienu no pirmajiem, kas ar Apgaismības idejām izglītoja latviešu zemniekus.

Tādējādi Apgaismības laikmets Latvijas vēsturē kalpoja par katalizatoru, kas, lai arī ne tiešā veidā, tomēr sēja tās idejiskās sēklas, no kurām vēlāk, 19. gadsimtā, uzplauka latviešu tautas atmoda.

Dekadence (19. gs. beigas) – Kad skaistums ir pāri morālei

Ja Apgaismība bija saulains un optimistisks prāta apvērsums, tad Dekadence, kas radās gandrīz gadsimtu vēlāk, bija tā tumšā, mēnesnīcā mirdzošā puse. 19. gadsimta otrajā pusē industriālā revolūcija veidoja jaunu, pragmatisku un pārlieku morālu sabiedrību, kurā dominēja Viktorijas laikmeta stingrās vērtības. Tikai tas, kas bija "noderīgs," "morāls" un "veselīgs," tika uzskatīts par vērtīgu. Tā bija sabiedrība, kas ticēja nepārtrauktam progresam un mēģināja noslēpt savu dabu aiz stingras fasādes. Tieši pret šo liekulību un materiālismu radās Dekadence.

Šis "prāta apvērsums" notika nevis ar zinātniskiem traktātiem, bet gan caur mākslu un literatūru. Tā pamatā bija ideja par "mākslu mākslas dēļ" (l'art pour l'art), kas apgalvoja, ka mākslas mērķis ir tikai un vienīgi radīt skaistumu, un to nevajadzētu vērtēt pēc morāliem vai utilitāriem kritērijiem. Dekadenti apzināti novērsās no realitātes un dabas, slavējot mākslīgo, izsmalcināto un pat pārsātināto. Viņi meklēja skaistumu un dzīves jēgu netradicionālās, bieži vien tabu tēmās – slimībā, nāvē, vīlšanās un dvēseles tumšajās pusēs. Tas bija intelektuāls dumpis, kas apšaubīja pamatjautājumus par to, kas ir morāls un kas ir skaists.

Latvijas inteliģencē un mākslā dekadences idejas atbalsojās ar jaunu spēku, kļūstot par vienu no simbolisma un modernisma pamatiem. Lai gan tas nebija masveidīgs sabiedrības protests, tas bija būtisks lūzums mākslas un domāšanas veidā. Jānis Poruks savos darbos dziļi pētīja dvēseles tumšo pusi, melanholiju un indivīda traģismu, kas bija tipiskas dekadentisma tēmas. Tāpat arī Rīgas arhitektūrā, sākot no 20. gadsimta sākuma, mēs varam redzēt šī "prāta apvērsuma" vizuālu manifestāciju – jūgendstils, ar tā bagātīgajām, ornamentālajām formām, atteicās no vecā utilitārisma, meklējot jaunus estētiskus risinājumus.

Tādējādi Dekadence parādīja, ka "prāta apvērsums" var būt ne tikai racionāls, bet arī dziļi emocionāls un estētisks. Tas bija aicinājums atteikties no sabiedrības uzspiestās morāles un doties iekšējā, subjektīvā ceļojumā, meklējot savu patiesību un skaistumu, kas Latvijas kultūrā atrada savu unikālo vietu un izpausmi.

1960. gadi – Mīlestība, brīvība un kontrkultūra

Ja Apgaismība bija racionāls, bet Dekadence – estētisks prāta apvērsums, tad 1960. gadiem raksturīgais prāta apvērsums bija sociāls un kulturāls, kas izpaudās kā masveida dumpis pret valdošo kārtību. Pēc Otrā pasaules kara Rietumu pasaule baudīja ekonomisku uzplaukumu, kas radīja stabilu, bet reizē arī konservatīvu un konformistisku sabiedrību. Cilvēki dzīvoja pēc stingrām normām un tika aicināti neapšaubīt sistēmu, kas garantēja labklājību. Tā bija sabiedrība, kas, šķiet, bija aizmirsusi par individuālismu un radošumu.

Pret šo pēckara konformismu un aukstā kara saspīlējumu 60. gados radās spēcīga kontrkultūras kustība, kuru visspilgtāk raksturoja hipiji. Šis prāta apvērsums izpaudās kā dumpis pret valsts autoritāti un tradicionālo morāli. Tika popularizētas tādas idejas kā miers un pretestība Vjetnamas karam, seksuālā brīvība un jauns skatījums uz dzimumu lomām. Bija vērojama aizraušanās ar Austrumu filozofijām, ekoloģiju un vēlme atgriezties pie dabas. Šī kustība patiešām lika pamatus mūsdienu izpratnei par brīvību, tiesībām un toleranci.

Kamēr Rietumu jaunieši brīvi protestēja ielās un mainīja sabiedrību, Padomju Latvijā situācija bija diametrāli pretēja. Valdošā ideoloģija sludināja, ka "Padomju Savienībā seksa nav" un hipiju kustība ir "buržuāziskās kultūras" degradācija, kas bija stingri jākontrolē. Tomēr idejas ir kā vējš – tās nevar aizliegt ar dekrētu. Padomju Latvijas jaunieši informāciju guva pa nelegāliem kanāliem:

• Rietumu radio stacijas (piemēram, "Amerikas Balss" un "Radio Brīvā Eiropa"), ko daudzi klausījās slepus.

• Aizliegtā mūzika, kas ceļoja no rokenrola un blūza līdz Džona Lenona dziesmām, bija spēcīgs protests pret valdošo kārtību.

• Neoficiāla jauniešu kultūra: Lai gan nebija atklātu gājienu, daļa jauniešu pauda savu pretestību, audzējot garus matus un platas bikses (džinsus) un radot savu, neformālu sabiedrību.

Šis prāta apvērsums Latvijā bija kluss, bet ne mazāk spēcīgs. Tas bija individuāls protests, kas izpaudās kā vēlme pēc brīvības un kā nacionālās apziņas atgriešanās pelēkās padomju realitātes fonā. 60. gadi pierādīja, ka pat totalitārā režīmā idejas par brīvību nevar tikt pilnībā apspiestas.

Mūžīgais prāta apvērsums?

Mūsu ceļojums caur Apgaismības racionālo pasauli, Dekadences estētisko nemieru un 60. gadu sociālo kontrkultūru atklāj būtisku vēsturisku modeli. Lai arī šie periodi ir šķietami atšķirīgi, tos visus vieno viena tēma: katrs no tiem bija izmisīgs un reizē drosmīgs mēģinājums atbrīvoties no pagātnes un atrast jaunu ceļu uz patiesību. Apgaismība sacēlās pret reliģisko dogmu, Dekadence – pret morālo liekulību, bet 60. gadu kustība – pret sociālo konformismu. Katrā no šiem gadījumiem "prāta apvērsums" bija nepieciešamība, lai cilvēce varētu attīstīties tālāk.

Šie periodi atgādina mums, ka pārmaiņas nav tikai pakāpeniskas; tās nereti notiek ar dramatiskām, kolektīvām ideju maiņām. Tas liek mums uzdot sev jautājumu: vai mēs šobrīd, digitālajā laikmetā, nepiedzīvojam jaunu "prāta apvērsumu"? Mūsdienās informācija izplatās neticamā ātrumā, sociālie mediji rada jaunus domāšanas veidus, un tradicionālās autoritātes tiek apšaubītas. Mēs esam liecinieki jaunām kustībām, kas pēta identitāti, sociālo taisnīgumu un planētas nākotni.

Galu galā, "prāta apvērsumi" nav tikai vēsturiski notikumi. Tie ir pierādījums tam, ka cilvēce pastāvīgi meklē atbildes un ir gatava mainīties. Tas ir process, kas mūs aicina nebaidīties no jaunām idejām un būt gataviem apšaubīt to, ko mēs uzskatām par nemainīgu patiesību. Kā liecina vēsture, tieši šādi brīži ir tie, kas formē mūsu nākotni.