Vai Tu kontrolē savu telefonu, vai tas kontrolē Tevi? Patiesība par Algoritmiem

Ilūzija par Brīvo Gribu Digitālajā Laikmetā

Pirms kāda laika esmu uzdevis jautājumu, kas ir nomocījis filozofus gadsimtiem ilgi: vai mēs patiešām esam savas dzīves noteicēji, vai arī mūsu brīvā griba ir tikai ilūzija? Mēs pētījām, ko par to teica Šopenhauers, Kants un neirozinātne. Tagad esmu nonācis pie vēl neērtāka jautājuma, kura atbilde, iespējams, nav meklējama vecos traktātos, bet gan tieši jūsu kabatā.

Mēs visi vēlamies būt veselīgi, mierīgi un laimīgi, taču reālajā dzīvē bieži vien jūtamies noguruši, pārstimulēti un nespējam koncentrēties. Mēs zinām, ka ātrā ēdināšana ir neveselīga, bet joprojām to ēdam. Mēs zinām, ka mums vajadzētu vairāk kustēties, bet vienmēr izvēlamies ērtības. Mēs zinām, ka pārmērīgs patēriņš rada stresu, bet joprojām dzenamies pēc jaunākajām ierīcēm un statusa simboliem.

Tad kurš pie tā visa ir vainīgs? Vai tā ir sistēma, kas mūs virza uz atkarību un pasivitāti? Vai arī mēs paši, pieņemot šos lēmumus? Šajā rakstā mēs atklāsim, kā šo divu spēku – sistēmas un cilvēka – sadursme ir mūs novedusi līdz šim punktam, un, kas ir vēl svarīgāk, mēs apspriedīsim, kā atgūt kontroli pār savu dzīvi.

"Bezmaksas" Pakalpojumu Patiesā Cena

Lai saprastu, kā sistēma darbojas, vispirms jāatbild uz fundamentālu jautājumu: kāpēc tādi giganti kā Google, Facebook (Meta), Instagram un TikTok ir bez maksas? Atbilde ir vienkārša, taču satraucoša: ja jūs nemaksājat par produktu, jūs esat produkts.

Šo platformu biznesa modelis nav sniegt jums pakalpojumus par brīvu. To bizness ir uzmanības ekonomika (attention economy). Jūsu laiks un uzmanība ir visvērtīgākā prece, ko tās pārdod reklāmdevējiem. Lai to paveiktu, tām ir nepieciešami jūsu dati – milzīgs daudzums datu.

• Datu ieguve: Viss, ko jūs darāt tiešsaistē, tiek fiksēts: katrs "patīk", katrs komentārs, katra meklēšana Google, katrs video, ko noskatāties līdz galam, un katrs, ko pārtraucat skatīties. Tiek analizēta jūsu atrašanās vietas vēsture, cilvēki, ar kuriem komunicējat, un pat jūsu sarakstes. Jā, arī jūsu Gmail e-pasti tiek skenēti (lai gan Google apgalvo, ka to vairs nedara personalizētai reklāmai, dati joprojām tiek izmantoti citiem pakalpojumiem un automatizētiem procesiem).

• Profila izveide: No šiem datiem tiek izveidots neticami detalizēts jūsu digitālais profils. Algoritmi zina jūsu vecumu, dzimumu, intereses, politiskos uzskatus, attiecību statusu, pirkšanas paradumus un pat to, vai esat emocionāli neaizsargāts vai viegli ietekmējams. Šis profils ir daudz precīzāks, nekā jūs spētu iedomāties.

• Datu pārdošana: Šis profils netiek pārdots tiešā veidā ar jūsu vārdu. Tā vietā uzņēmumi pērk no Facebook vai Google iespēju rādīt reklāmu ļoti specifiskai auditorijai, piemēram: "sievietēm vecumā no 25 līdz 35 gadiem, kuras interesē joga, dzīvo Rīgā un nesen ir meklējušas informāciju par ceļojumiem uz Bali." Jūs esat prece, kas tiek piegādāta visaugstākajam solītājam.

Šī sistēma ir iemesls, kāpēc jūtaties, ka telefons jūs "noklausās". Tas jūs nenoklausās (vismaz ne vienmēr), bet tam tas nav jādara. Jūsu digitālie pēdu nospiedumi ir tik plaši, ka algoritmi spēj paredzēt jūsu vēlmes un vajadzības, pirms jūs paši tās apzināties.

Silīcija Ielejas Psihologi un Atkarību Dizains

Ja mēs meklējam kādu, uz ko norādīt ar pirkstu, sāksim ar viedtālruni jūsu kabatā. Aiz katras lietotnes stāv ne tikai inženieri, bet arī uzvedības psihologi, kas ir apguvuši cilvēka prāta vājības, lai radītu neapturamas atkarību cilpas. Šeit, Silīcija ielejā, jūsu uzmanība ir resurss, kas tiek rūpīgi "iegūts" un pārdots.

Viss sākas ar vienu no spēcīgākajiem psiholoģiskajiem mehānismiem — dopamīna cilpu. Dopamīns ir neiromediators, kas saistīts ar baudu un motivāciju. Tehnoloģiju uzņēmumi apzināti izmanto metodes, kas to stimulē:

• Neregulārs mainīgs atalgojums (Variable Ratio Reinforcement): Katrs "patīk", jauns paziņojums, komentārs vai video, ko skatāmies, rada īslaicīgu gandarījumu. Mūsu smadzenes ātri pierod pie šīm mazajām "balvām" un sāk tās pieprasīt arvien biežāk. Šis process ir apzināti radīts, izmantojot šo principu. Līdzīgi kā azartspēlēs ar spēļu automātu, mēs nekad nezinām, kad saņemsim nākamo atalgojumu (vai nākamais ieraksts būs interesants), tāpēc turpinām ritināt, cerot uz nākamo "trāpījumu". Bezgalīgā ritināšana (infinite scroll) ir šī principa fiziska manifestācija.

• Sociālā apstiprinājuma nepieciešamība: Cilvēki ir sociālas būtnes. Mums ir dziļi iesakņojusies nepieciešamība pēc piederības un atzinības. Sociālie tīkli pārvērš šo nepieciešamību par produktu. Katrs "patīk" ir kā maza sociālās atzinības deva. Tāpēc mēs tik ļoti pārdzīvojam, ja mūsu foto nesavāc pietiekami daudz "sirsniņu".

• Bailes palaist garām (Fear of Missing Out - FOMO): Pastāvīgie paziņojumi un "stāsti" (stories), kas pazūd pēc 24 stundām, rada nepārtrauktu trauksmi, ka mēs varētu kaut ko palaist garām, ja nebūsim pieslēgušies tīklam. Tas liek mums atgriezties platformā atkal un atkal.

Šīs digitālās manipulācijas visvairāk atklāj tas, kāds ir bijis šo tehnoloģiju veidotāju lēmums attiecībā pret savām ģimenēm. Kā grāmatā "Nozagtā uzmanība" (Stolen Focus) norāda autors Džoans Hari, daudzi no Silīcija ielejas uzņēmumu augstākajiem darbiniekiem aizliedz saviem bērniem izmantot produktus, kurus paši ir radījuši. Šis fakts ir spēcīgāks par jebkuru pētījumu – tas liecina, ka viņi apzinās savu radīto sistēmu postošo dabu un vēlas no tās pasargāt savus tuvākos.

Tāpēc nav pārsteigums, ka arvien vairāk cilvēku slimo ar depresiju, trauksmi un uzmanības deficītu. Mēs esam ievilināti digitālajā dzīvesveidā, ko neesam izvēlējušies, bet kuram mūs apzināti sagatavoja. Mēs esam spēlētāji spēlē, kuras noteikumus neesam noteikuši.

Pierādījumi un Sekas – Algoritmu Formētā Realitāte

Kā algoritmi izlemj, ko mums rādīt? To galvenais mērķis ir noturēt mūsu uzmanību pēc iespējas ilgāk. Un kas vislabāk piesaista uzmanību? Spēcīgas emocijas. Algoritmi ir iemācījušies, ka saturs, kas izraisa dusmas, sašutumu, bailes vai pat sensacionālu prieku, gūst vislielāko iesaisti (komentārus, dalīšanos).

Rezultātā notiek divas bīstamas lietas:

• Informatīvie burbuļi (Filter Bubbles): Algoritms jums rāda tikai to saturu, kuram jūs, visticamāk, piekritīsiet. Tas rada ilūziju, ka visi domā tāpat kā jūs, un padara mūs neiecietīgākus pret atšķirīgiem viedokļiem.

• Polarizācija: Lai maksimizētu iesaisti, algoritmi bieži vien izceļ ekstrēmākos viedokļus. Mērens, niansēts saturs ir garlaicīgs. Tāpēc politiskās diskusijas tiešsaistē tik ātri pārvēršas naidā – sistēma to atalgo.

Vai tam ir pierādījumi?

• Facebook emocionālās ietekmes eksperiments (2014): Facebook slepeni manipulēja ar gandrīz 700 000 lietotāju ziņu plūsmu, lai redzētu, vai viņi var mainīt lietotāju emocionālo stāvokli. Vienai grupai tika rādīts vairāk pozitīvu ziņu, otrai – vairāk negatīvu. Eksperiments apstiprināja, ka var – tie, kas redzēja negatīvāku saturu, paši sāka publicēt negatīvākus ierakstus. Tas pierādīja, ka platformas var un spēj manipulēt ar mūsu jūtām bez mūsu ziņas.

• Kembridžas Analītikas skandāls (Cambridge Analytica Scandal): Šis ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Uzņēmums nelikumīgi ieguva datus no vairāk nekā 87 miljoniem Facebook lietotāju, izveidoja viņu psiholoģiskos profilus un izmantoja tos, lai rādītu mērķētas politiskās reklāmas ar mērķi ietekmēt vēlēšanu rezultātus ASV un citur pasaulē. Tas pierādīja, ka datu izmantošana nav tikai par apavu pārdošanu, bet arī par demokrātijas ietekmēšanu.

• Nopludinātie Facebook dokumenti (2021): Bijusī Facebook darbiniece Frensisa Haugena nopludināja iekšējos pētījumus, kas pierādīja, ka uzņēmums labi zināja, ka tā algoritmi veicina dezinformāciju, naida runu un ka Instagram ir kaitīgs pusaudžu meiteņu mentālajai veselībai, taču izvēlējās neko būtiski nemainīt, jo tas apdraudētu peļņu.

Vainīgais: Sistēma vai Cilvēks?

Pēc visa iepriekšminētā, jautājums par vainīgo kļūst vēl mulsinošāks. Ja digitālie milži apzināti manipulē ar mūsu prātu un uzvedību, vai mēs varam uzņemties pilnu atbildību par to, ka esam pieauguši, esam tuklāki, stresaināki vai nomāktāki?

Apskatīsimies uz piemēru par aptaukošanos. Ātrās ēdināšanas tīkli radīja lētu, garšīgu un viegli pieejamu pārtiku, bet tas nenozīmē, ka katrs no mums nevarēja izvēlēties to neēst. Tāpat arī ar digitālo vidi — Silīcija ielejas uzņēmumi radīja vidi, kas veicina atkarību, taču mēs esam tie, kas izvēlas šajā vidē palikt.

Tāpat kā ar brīvo gribu, atbilde nav "vai nu, vai nu", bet gan "gan, gan".

Sistēma ir atbildīga par to, ka tā ir radījusi vidi, kurā manipulācija ar cilvēka vājībām ir galvenais biznesa modelis. Tā cīnās pret mums ar tūkstošiem inženieru un superdatoru, kas optimizē algoritmus, lai noturētu mūs piesaistītus. Tā vietā, lai palīdzētu mums būt labākiem, gudrākiem un veselākiem, tā ir radījusi produktus, kas mūs padara vājākus un atkarīgākus.

Cilvēki ir atbildīgi par savām izvēlēm šajā vidē. Lai gan mūsu gribasspēks tiek nepārtraukti pārbaudīts, mums joprojām ir spēja apzināti izvēlēties. Mēs varam izslēgt paziņojumus, ierobežot lietošanas laiku un izvēlēties doties pastaigā, nevis ritināt sociālo tīklu plūsmu.

Šī nav vienkārša cīņa, jo sistēma izmanto miljardus dolāru, lai mūs noturētu savā varā. Tomēr patiess atbrīvošanās akts sākas ar apzināšanos – saprotot, ka mūs manipulē. Šeit es gribētu atsaukties uz slavenu citātu, kas to lieliski apraksta:

       "Pirmais solis uz atbrīvošanos ir apzināties verdzību."

Tikai saprotot, ka mēs esam daļēji “paverdzināti” ar šīm sistēmām, mēs varam sākt meklēt izeju.

Kā Atgūt Kontroli Pār Savu Dzīvi

Pēc šī ceļojuma kļūst skaidrs, ka mēs esam nonākuši krustcelēs. Mēs nevaram atgriezties laikā, kad sociālie mediji neeksistēja, un mēs nevaram turpināt bez apdomas. Patiesā brīvība šajā haosā nav izvēlēties starp "Patīk" un "Dalīties", bet gan atgūt savu uzmanību. Šī cīņa sākas ar maziem, bet apzinātiem soļiem:

• Pirmais solis: Apzinies un nosauc problēmu. Saprotiet, ka jūs neesat vienīgie, kas jūt uzmanības trūkumu un stresu. Nosauciet to — tas ir uzņēmumu bizness, kas manipulē ar jūsu smadzenēm peļņas nolūkos. Jūs neesat vājš, jūs cīnāties pret triljonu dolāru vērtu industriju.

• Otrais solis: Atgūstiet savu vidi un laiku (Digitālā higiēna).
  
   1. Izslēdziet visus nevajadzīgos paziņojumus. Katrs paziņojums ir algoritma mēģinājums jūs ievilkt atpakaļ. Atstājiet tikai zvanus un ziņas no reāliem cilvēkiem.
  
   2. Iestatiet lietotņu lietošanas limitus. Gan Android, gan iOS piedāvā iebūvētas funkcijas, kas ļauj ierobežot laiku, ko pavadāt konkrētās lietotnēs.
  
   3. Pārkārtojiet savu viedtālruņa ekrānu. Novietojiet sociālo mediju lietotnes mapē, vairāku ekrānu attālumā, lai to atvēršana būtu apzināts lēmums, nevis reflekss. Apsveriet iespēju ieslēgt melnbalto režīmu – tas padara ekrānu daudz mazāk pievilcīgu.

• Trešais solis: Dodiet priekšroku “dziļajam darbam” un reālajai dzīvei.
  
   1. Apzināti ieplānojiet laiku bez ekrāniem. Iekļaujiet savā ikdienā darbības, kas prasa ilgstošu koncentrēšanos, piemēram, grāmatas lasīšanu, mūzikas instrumenta spēlēšanu vai hobiju, kas nav saistīts ar ekrānu. Tā jūs trenēsiet savus “dziļās uzmanības muskuļus”.
  
   2. Atjaunojiet saikni ar reālo pasauli. Dodieties dabā. Pavadiet laiku ar draugiem un ģimeni, nelietojot telefonus. Šīs ir lietas, kas sniedz patiesu un ilgstošu piepildījumu, nevis īslaicīgu dopamīna devu.

Šī ir iespēja katram no mums kļūt par savas dzīves arhitektu pat tad, ja mūs ieskauj sistēmas, kas cenšas mūs padarīt par pasīviem patērētājiem. Mums ir spēja sacelties, izdarot apzinātu izvēli, kas mums un mūsu nākamajām paaudzēm ļaus atgūt patieso brīvību – brīvību dzīvot jēgpilnu un pilnvērtīgu dzīvi.